Mākslīgais intelekts izglītībā. Eksperti brīdina – tehnoloģijas attīstās ātrāk, nekā tām līdzi spēj tikt likumdošana

Skolotājs šodien var ar dažiem vārdiem mākslīgajam intelektam lūgt izveidot uzdevumu, pārbaudīt tekstu vai sagatavot idejas stundai. Taču ar to vien, ka tehnoloģija to spēj, nepietiek. Skolās jāzina arī, kādos gadījumos MI drīkst izmantot, kādi dati tam uzticami un kur paliek cilvēka atbildība.

Lai skolotājiem un skolēniem būtu vieglāk saprast, kur MI izmantošana ir pieļaujama, šogad izstrādātas vadlīnijas mākslīgā intelekta izmantošanai izglītībā.

MI izmantošana skolā nav vienkārši atļauta vai aizliegta. Vadlīnijas to iedala trīs līmeņos. MI drīkst izmantot, piemēram, ideju ģenerēšanai vai mācoties, taču atsevišķos gadījumos tas pieļaujams tikai saskaņojot ar skolotāju. Savukārt pārbaudes darbos, testos un eksāmenos MI izmantošana ir aizliegta, ja skolotājs to nav atļāvis.

"Es ieteiktu visiem skolotājiem, par ko arī runā šīs vadlīnijas, izvērtēt vecuma posmus, kuros strādāt – no 1. līdz 6. klasei arī daudzi rīki min, ka vajadzētu ierobežot šo lietošanu un mijiedarbību veic skolotājs, ne pats skolēns, bet no 7. klases jeb 13 gadu vecuma šos rīkus var sākt izmantot patstāvīgi, bet, protams, skolotāja vadītā procesā," saka Valsts izglītības attīstības aģentūras valsts metodiķe datorikā Anna Beāte Būmane.

Taču šīs vadlīnijas ir rekomendācijas, nevis likums. Mākslīgā intelekta izmantošanu Latvijā regulē arī Eiropas Savienības Mākslīgā intelekta akts un citi normatīvie akti, kas nosaka plašāku ietvaru arī izglītības jomā.

"Tā, lai mums šobrīd būtu pilnvērtīga, harmonizēta visā valstī katras skolas MI izmantošana – tas tā nav, tāpat tas ne līdz galam šobrīd nav izstrādāts augstākās izglītības ietvaros, šajā ziņā tur paliek tāda autonomija un brīvība katrai izglītības iestādei. Skolotājs ir tas, kas uzņemas atbildību par MI rīka, tāpat kā āmura, tāpat kā jebkura cita tehniskā līdzekļa izmantošanas nepareizu pielietošanu," skaidro RSU Sociālo zinātņu fakultātes docētājs, jurists Artūrs Kurbatovs.

Viņš turpina: "Nedrīkst paļauties, ka MI varēs pilnvērtīgi izanalizēt skolēna darbu vai arī izprast to, vai viņš ir vai nav izmantojis MI, tā saucamās atpazīšanas sistēmas. Tas viss varētu būt indikācija, bet pamatā atbildību un pārbaudi uz sevi uzņemas skolotājs."

Eiropas Savienības MI akts izmanto uz riskiem balstītu pieeju – jo lielāks iespējamais risks cilvēka tiesībām vai drošībai, jo stingrākas prasības. Arī izglītībā atsevišķi MI izmantošanas veidi tiek klasificēti kā augsta riska, piemēram, sistēmas, ko izmanto skolēnu mācību rezultātu izvērtēšanai vai izglītības līmeņa noteikšanai.

"Eiropas regula šobrīd, es teiktu, ir pārāk visaptveroša vai, precīzāk, tā mēģina aptvert visu, bet tā realitāte šobrīd ir tāda, ka tā vēl līdz galam nav kārtīgi izdomāta tādās dažādās vertikālēs. Kamēr mēs un ne tikai Latvija, bet Eiropa kā tāda nespēs izstrādāt mehānismus un uzraugošas instances nespēs iet līdzi laikam, un principā, es pat teiktu – līdz mirklim, kad tās pašas nebūs ar MI pilnībā apaugušas un MI to neregulēs, mēs it kā mēģinām darīt, bet patiesībā baigā jēga no tā nav," saka mākslīgā intelekta pētnieks, lektors Kristaps Cīrulis.

Tieši izglītībā tehnoloģijas attīstība rada situācijas, kurās ar vienkāršu "atļauts" vai "aizliegts" nepietiek. Skolai jāvērtē arī, kādam mērķim MI tiek izmantots un kādas sekas tā izmantošanai var būt skolēnam. Un vēl viena būtiska robeža ir dati, ko skolotājs MI rīkam nodod.

"Mēs riskējam ne tikai ar savu reputāciju vai arī faktiski – ar savu juridisko atbildību par attiecīgu datu izmantošanu, bet arī ar citu personu datiem, jo tas ir jautājums arī par bērniem, jautājums par to, vai šo info kāds ļaundaris kādā dienā nevarēs izmantot pret viņiem. "Un tas būtu, visticamāk, visbūtiskākais, kas katram no mums jāatceras – atbildība sākas no brīža, kad mēs saprotam, ka MI būtu nepieciešams izmantot. Un jau tajā brīdī jāizvērtē, kādus datus mēs izmantojam," pauž Kurbatovs.

Tātad ar vienu noteikumu kopumu nepietiek. Līdzās Eiropas regulējumam darbojas datu aizsardzības prasības, bet konkrētas robežas MI izmantošanai var noteikt arī pati izglītības iestāde, taču šeit jautājums paliek plašāks – vai likumdošana vispār spēj sekot tehnoloģijai, kas attīstās daudz straujāk par ierasto noteikumu pieņemšanas procesu?

"Līdz mirklim, kamēr mūsu likumdošanas izstrādes procesi nebūs tieši tāpat apaudzēti ar šo inovāciju, es teiktu, ka mēs vienmēr būsim aizmugurē un mēs nespēsim izregulēt, mēs nespēsim attiecīgi pieņemt pareizus lēmumus un likumus, skatoties uz priekšu, kas notiks pēc diviem, trim gadiem. Mums kā valstij un arī domājot par bērniem un izglītību, būtu jāsaprot, ka nākotne vairs nebūs tāda, kāda tā bijusi līdz šim. Mums vajadzētu sēsties visiem pie galda un sākt domāt, ka mēs dzīvojam vai drīz dzīvosim citā realitātē, mums ir jānokartē šī realitāte, kāda tā varētu būt," vērž uzmanību Cīrulis.

Vienotu pieeju MI izmantošanai mēģina veidot arī pašas skolas. Šogad Latvijā izveidots 25 MI līderu skolu tīkls, kurā skolas praktiski izmēģina dažādus MI izmantošanas veidus, vērtē to ieguvumus un riskus un ar pieredzi dalās savā starpā. Mērķis ir palīdzēt arī citām skolām veidot drošu un atbildīgu pieeju darbam ar MI.

"Mēs ar šīm skolām šogad aktīvi meklēsim labākos mākslīgā intelekta pielietojuma scenārijus izglītības iestādēs. Mēs dodam viņiem atbalstu gan tādā ziņā, ka viņiem ir laiks to darīt, ir iespēja piesaistīt dažādus profesionāļus. Viņu uzdevums tad ir skatīties, kas tad skolas vidē strādā un dalīties ar šīm zināšanām," stāsta biedrības "Riga Techgirls" projektu vadītājs izglītības jomā Kārlis Andersons.

Ja mākslīgais intelekts var palīdzēt atrast atbildi, izveidot tekstu vai būt par sarunu biedru, arvien svarīgākas kļūst prasmes, kuras tehnoloģija cilvēka vietā attīstīt nevar, piemēram, kritiskā domāšana, radošums un spēja pašam saprast un izvērtēt saņemto informāciju.

"Skolēniem es ieteiktu – dariet visu ar MI, mācieties, izprotiet to, jūs jau augat ar šo tehnoloģiju kopā, jums ir priekšrocība, jūs spējat to apgūt ātrāk nekā skolotāji noteikti. Pamēģiniet ar čata palīdzību uztaisīt sev privātskolotāju, kurš palīdz un pastāsta, kā attīstīt kaut kādas pamatprasmes. Un skolotājiem ieteikums – iet līdzi laikam. Es saprotu, ka tas ir bailīgi, ka tas ir pilnīgi kaut kas jauns un var šķist, ka tā skolotāja vajadzība kļūst mazsvarīga, bet patiesībā tā nav, jo mēs esam tie, kas to jauno paaudzi ievirza vienā vai otrā veidā, un vēl joprojām mūsu rokās ir viņu nākotne," rezumē Cīrulis.