Bosnija joprojām nes kara rētas. Pilsētā redzamas ložu pēdas, bet sabiedrība sašķelta
Sarajevā ir viegli sajusties kā miera un brīvības oāzē. Ielās it kā netrūkst cilvēku, kafejnīcās — sarunu. Taču, ejot cauri pilsētai, ložu pēdas māju sienās atgādina par pagātni.
Kara sekas vēl aizvien ir redzamas uz ļoti daudzu Sarajevas ēku sienām. Pirms vairāk kā 30 gadiem šī pilsēta vēl aizvien atradās pilnīgā aplenkumā. Apkārt esošie kalni, kas šobrīd rotā pilsētu, bija pilni ar briesmām. Tajos atradās snaiperi, kas mērķtiecīgi apšaudīja šo pilsētu un tās cilvēkus.
1995. gadā Deitonas miera līgums apturēja karu un gandrīz četrus gadus ilgušo Sarajevas aplenkumu. Cilvēki beidzot varēja dzīvot bez apšaudēm. Taču līdz ar mieru Bosnija un Hercegovina ieguva arī sarežģītu pārvaldes sistēmu. Valsts, kas tapa pēc kara, aizvien dzīvo smagnēji.
Bosniju un Hercegovinu veido Federācija, kur galvenokārt dzīvo bosņaki un horvāti, Serbu Republika, kur vairākums ir serbi, un atsevišķais Brčko apgabals.
Federācijai vēl ir desmit kantoni ar savām valdībām. Lai virzītu kopīgas reformas, visiem varas līmeņiem jāspēj vienoties. Bieži tas neizdodas. Tāpēc teju visi jautājumi, arī valsts ceļš uz Eiropas Savienību, vienkārši iestrēgst.
"Lielākā problēma ir tā, ka mums nav kopīgas izpratnes par Bosniju un Hercegovinu, par to, uz kurieni valstij būtu jāvirzās. Ja vēlamies kaut ko mainīt, mums pašiem jāatrod kopīgs mērķis. Vai tā ir pievienošanās Eiropas Savienībai? NATO? Varbūt abiem? (..) Politiķi nevēlas īstenot reformas, jo tās nozīmētu zaudēt daļu kontroles un varas."
Korupcijas pētnieki saka, ka sistēma ir izdevīga partijām, kas vēlas kontrolēt amatus un publisko naudu, bet nevēlas pārmaiņas.
"Mēs esam spilgts piemērs tam, kā valsti var pārņemt politiskā elite. Tās rokās ir nonākuši resursi, lēmumu pieņemšana un veselas nozares. Mērķis nav tikai finansiāls labums sev un savējiem. Izmantojot sev lojālu cilvēku tīklu, politiķi saglabā varu un atkal uzvar vēlēšanās. (..) Pazīšanās vajadzīga ne tikai darba iegūšanai. Tā var būt nepieciešama pat tad, ja vēlies bērnu pieteikt universitātē vai bērnudārzā. Tev jāzina cilvēki, kuri pieņem šos lēmumus."
"Tā ir viena no Bosnijas lielākajām problēmām: valsts nauda nonāk pie cilvēkiem, kuri ir saistīti ar pie varas esošajiem. [..] Izmeklēšanas iestādes neko nedara un tā ir problēma, šie cilvēki ir pasargāti. Diemžēl tieslietu sistēma Bosnijā un Hercegovinā nestrādā tā, kā tai vajadzētu. Cilvēki, pret kuriem būtu jāceļ apsūdzības, netiek saukti pie atbildības."
Arī Sarajevā sastaptā vietējā žurnāliste stāsta, ka cilvēki ir noguruši no politiskās spriedzes. Šeit visi vēlas parastu dzīvi – darbu, drošību un nākotni saviem bērniem. Daudzi vairs netic, ka vēlēšanas, kuras šeit gaidāmas nākamnedēļ, ko mainīs.
"Man ir divi bērni un es ceru, ka viņi pieredzēs dienu, kad viņu valsts būs viņiem līdzās, dos iespējas un dzīvi, kādu viņi ir pelnījuši. (..) Es gribu, lai maniem bērniem būtu valsts, uz kuru paļauties. Šobrīd man nav sajūtas, ka tāda valsts man ir. Man ir tikai pase. Bet ko tā dod, ja aiz tās nestāv veselības aprūpe, funkcionējošas iestādes un drošība?"
Bosnijai un Hercegovinai durvis uz Eiropas Savienību ir atvērtas, bet iestāšanās sarunas vēl nav sākušās. Trīsdesmit gadus pēc kara beigām valsts joprojām nespēj vienoties ne par reformām, ne kopīgu nākotni.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
