"Es jūtos kā narkomāns, kas meklē devu" – Kristīne Beitika par cukura slazdiem
"Zilonis studijā" viesojās satura veidotāja Kristīne Beitika, kura pati ir piedzīvojusi dažādus uztura ierobežojumus, tai skaitā – ierobežojusi cukuru. Kristīne kopā ar mammu piedalījās pirmajā raidījuma "Izrāviens" sezonā. Kādas tagad ir viņas attiecības ar cukuru?
"Man ir laikam dzīvē paveicies, es to gribētu teikt tā, jo man ir tā, kā es ēdu, tā es izskatos. Liekais svars ārkārtīgi nāk klāt, ja es uzņemu par daudz cukuru," stāsta Kristīne.
Pēdējo trīs gadu laikā pēc otrajām dzemdībām Kristīne ir zaudējusi 26 kilogramus.
"Es ļoti skaidri apzinos savas vājās vietas un kas strādā man, lai es varētu nomest lieko svaru."
Kristīne redz, cik daudz viņa iegūst, apzināti plānojot savas ēdienreizes un uzskaitot arī visus našķīšus,, ko dienā ir apēdusi.
"Mēs pat neapzināmies, cik to cukuru mēs uzņemam ikdienā," neslēpj Kristīne.
Kristīne neslēpj, ka viņa apbrīno cilvēkus, kuriem mājās var stāvēt saldējums vai somā konfektes, jo viņai ir skaidrs, ka no saldumiem viņai tuvumā nevar būt nekas.
"Pat, ja es apzinos, un pēc grāmatas zinu, kā man vajadzētu ēst un kādai jābūt dienas rutīnai, un es pat varbūt esmu normāli paēdusi pa dienu, tad pienāk kaut kāds brīdis, un tas vairs nav par ēšanu, tas ir kaut kas emocionāls, es attopos uz dīvāna ar kaut ko našķīgu, kaut ko garšīgu, kas ir kādu 700 kaloriju vērts, saldējums, batoniņi, šokolāde, kartupeļu plāksnītes."
Kristīne neslēpj, ka pēc bērna piedzimšanas pirmais gads bija tādā miglā tīts un viss bija uz tāda noguruma fona. Tā viņai bija jaunā dzīve. Viņa gan nenoliedz un netaisnojas, droši vien arī pirms tam saldumi un našķi viņas dzīvē bija klātesoši. Kad bērni bija aizmiguši, viņa vēlējās brīdi sev, bet tā vietā, lai viņa ietu gulēt, jo patiesībā bija nogurusi un viņai trūka miega, viņa ēda našķus. Tas bija atalgojums vai mierinājums pašai sev.
"Manā dzīvē cukurs ir emocionāla lieta. Es neesmu visu šo gadu laikā, arī tievējot un no visas pieredzes, kas man ir bijusi, es nevaru teikt, ka es esmu tikusi no tā vaļā. Es par to iedomājos dienā 100 reižu, kad gribas kaut ko garšīgu. Paskaitiet pie sevis, cik jūs reizes dienā iedomājaties par to, ka tagad varētu kaut ko apēst."
Kas notiek ar Kristīni tad, kad viņa nolēmusi no saldumiem atteikties, bet paslīd kāja un apēd šokolādes batoniņu? Ir gandarījums vai drīzāk nosodījums?
Kristīne domā, ka ieradumiem arī ir liels spēks.
"Skaidri atceros to pirmo sajūtu, kad es sāku atturēties un vērst uzmanību uz to, ko es ēdu, neizvēlēties saldumus, kad ieeju veikalā. Es staigāju pa veikalu un nezinu, ko paņemt. Tāpēc ka visur ir pārspīlēti daudz pievienots cukurs. Tas ir bizness."
Kristīne kā piemēru min to, ka ikdienas skrējienā, iebraucot degvielas uzpildes stacijās, viņa saprot, ka nav ko nopirkt. Kristīnei ir skumji. Viņa iziet no veikala ar tukšām rokām.
"Es jūtos kā narkomāns, kas meklē devu un nevar dabūt."
Šobrīd Kristīne skaita, cik daudz cukuru apēd, un viņa neslēpj, ka ir divas Kristīnes.
"Viena ir tāda, kura labi jūtas, ir atpūtusies, izgulējusies, paēdusi pilnvērtīgu maltīti un tad apēd dzimšanas dienas kūku bez sirdsapziņas pārmetumiem. Un tad ir otra Kristīne, kura to pašu kūku izvelk ārā no ledusskapja, kad ciemiņi ir aizbraukuši, ēd un domā, cik ļoti ir piekusi. Tā ir viena kūka un tā nav vainīga, vienkārši bija par daudz. Ir grūta tā cīņa."
Kristīne neslēpj, ka viņa ir pamēģinājusi glikozes mērītāju, jo viņai ir aizraujoši vērot jebkādu ietekmi uz savu ķermeni, kā tas viss notiek. Kristīne glikozes mērītāju izmantoja kopā ar treneri, un viņa komentēja viņas rādītājus.
"Kāpēc es to daru? Jo ir dienas, kad ap pulksten četriem es izjūtu, ka man ir fizisks nogurums. Tad sākās vēl ekstra kafijas, saldumi. Kāpēc ir tas nogurums? Manā gadījumā izrādās, ir zems feritīna līmenis, zemas dzelzs rezerves. Lūkojoties pēc šīm atbildēm, sākot ar to, cik cukura tu dienā apēd, nonāc pie dziļākām atbildēm, kas patiesībā notiek tavā ķermenī, organismā. Varbūt tiešām trūkst D vitamīna," stāsta Kristīne.
Runājot par saldumu ēšanu, Kristīne nevar nepateikt, ka tas kaitēja arī viņas zobiem.
"Kad man bija aktīvais saldumu ēšanas periods, tad es zobārsta krēslā raudāju, jo man paziņoja, ka man ir 12 caurumi zobos. Divus gadus laboju. Tas ir skumji, ko es esmu sev nodarījusi neapzinoties, it kā no vienas puses es sevi žēloju ar ēdienu, bet no otras puses es ārkārtīgi dzinu sevi postā un darīju sev pāri," stāsta Kristīne.
Vai cukurs ir baltā inde vai panika nevietā?
Piesaki savu "ziloni" – tēmu, par kuru vēlētos dzirdēt kādā no 9. sezonas raidījumiem!
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
