"Tev te dzīves nebūs." Kā mazināt emocionālo vardarbību bērnu vidū? Podkāsts "Droši vien nedroši"

Gunita Kleinberga norāda – bērns jūtas labi tad, kad tiek nodrošinātas viņa pamatvajadzības. Proti, fiziskā drošība, kad var justies droši kā mājās, tā skolā un arī uz ielas. Tāpat arī autonomija – tas nozīmē, ka bērnam ir iespēja darīt to, kas ir viņa vecumam atbilstošs, un viņš netiek ierobežots. Vēl speciāliste min arī laiku un spēles kopā ar vecākiem, iedrošinājumus, robežas un struktūru. Ja pieaugušie šīs lietas spēj lielā mērā nodrošināt, tad bērna augšanai tā jau ir ļoti labvēlīga vide.

Runājot par emocionālo vardarbību, bieži tiek piesaukta kliegšana vai verbāla pazemošana, taču terapeite uzsver – šī vardarbības forma var būt arī klusēšana, salīdzināšana un aizskarošu personības iezīmju piedēvēšana.

Skola apzinās vardarbību, taču rīkojas tikai "ķeksīša pēc"

Ieva Janiševa, kura ir divu bērnu mamma, dalās ļoti skaudrā pieredzē. Vecākajai meitai šobrīd ir 14 gadi. Viņa stāsta, ka bijusi jauna mamma, augusi kopā ar meitu, mācījusies un norāda, ka pēc situācijām, kad pateikts kāds asāks vārds, vienmēr ir jācenšas izrunāt situāciju ar bērnu un atvainoties. Šādas lietas nedrīkst noklusēt.

Radio ētera personība stāsta, ka viņas meita ir straujākas dabas un bieži mēdz pateikt to, ko domā. Vissmagākais ir bijis pagājušais gads, kad meitene emocionāli cietusi no 9. klases puišiem. Viņa pati ir aizstāvējusi sevi un gājusi gan pie sociālās pedagoģes, gan audzinātājas. Uzrakstīti aptuveni 30 paskaidrojumi. Skolas darbinieki vecākiem teikuši, ka "viss tiek risināts", taču realitātē emocionālā vardarbība turpinājusies un meitenei bijis ļoti neomulīgi iet pat pa skolas gaiteņiem. Un tad sākušas pasliktināties atzīmes.

No mācību iestādes izskanējuši pārmetumi, ka viņa daudz lieto telefonu, taču patiesībā meita sazinājusies ar savu mammu, jo skolā vienkārši nav bijis neviena, pie kā tajā brīdī vērsties, un sociālais pedagogs aizbildinājies ar laika trūkumu. "Par kādām mācībām mēs runājam?" vaicā Ieva Janiševa. Viņa domā, ka skolotājiem un skolas personālam šī situācija bijusi labi redzama, taču rīcība bijusi vairāk "ķeksīša pēc".

Kā pamanīt, ka kaut kas nav kārtībā?

Gunita Kleinberga vērš uzmanību, ka bērni, kuri skolā ilgstoši saskārušies ar emocionālo vardarbību, izteikti piedzīvo pašapziņas kritumu. "Sākumā bērns domā, ka ar viņu nav kaut kas kārtībā. Un bērni, kuri par sevi cīnās, no tā patiesībā cieš vēl vairāk," uzsver terapeite.

Viņa norāda, ka vardarbība kā tāda sabiedrībā tiek novērtēta nepietiekami nopietni un tiek pat attaisnota. Pieaugušā vecumā daļa cilvēku, kas to piedzīvojuši, stāsta, ka "esot jau tīri sakarīgi izauguši" un tajā, ka daudzi bērni mēģina izdarīt pašnāvības, nodara paši sev pāri vai sāk lietot alkoholu, vaina biežāk tiek novelta uz ģimeni. Taču daudz kas notiek tieši skolā.

Vecāki, arī ikdienišķi aprunājoties ar savu bērnu, var pamanīt, ka kaut kas nav kārtībā. Tā var laicīgāk pamanīt to, ka bērns sāk noslēgties, piedzīvo dusmu lēkmes, sāk runāt par fiziskām izpausmēm (piemēram, sāp vēders vai galva), vai arī viņam pazeminās sekmes. Ja šādas situācijas kļūst arvien biežākas, tad skaidrs, ka tām jāpievērš uzmanība.

Pāridarītāji tiek cauri sveikā

Ieva Janiševa pauž – pat ja tās ir kādas tā saucamās "pusaudža kaprīzes", bērnam ir svarīgi tikt uzklausītam. Arī terapeite norāda, ka pedagogi, atgaiņājoties no bērna ar frāzēm "ko tu sūdzies", jau no agra vecuma sūta signālus, ka pieaugušais nepalīdzēs.

Brīžos, kad bērns vēršas pie vecākiem ar savu sāpi, ir svarīgi to piefiksēt, piemēram, aprakstot situācijas "eKlasē". Nākamais solis ir norunāt tikšanos ar klases audzinātāju un pārrunāt, kāda būs rīcība brīžos, kad bērns saskarsies ar vardarbību. Ja tas nelīdz, tad nākamais solis ir vērsties pie mācību pārzines un joprojām dokumentēt visu situācijas aprakstu.

Neretas ir situācijas, ka cietušais bērns tiek sūtīts pie psihologiem, kamēr viņa pāridarītājs tiek cauri ar paskaidrojuma rakstīšanu. Un būtībā nekas nemainās. Sabiedrībā fiziskā vardarbība "kotējas" augstāk, taču emocionālais pāridarījums var būt ilgs un atstāj sekas uz ļoti ilgu laiku.

Likums ļauj, bet skolas neizmanto iespējas pāraudzināt varmākas

Pieaugušajiem vajadzētu skaidri reaģēt un pateikt "stop", redzot, ka bērns saskaras ar emocionālo vardarbību. Tāpat ir būtiski runāt arī par šādas rīcības konsekvencēm ar tiem, kuri dara pāri citiem. Speciāliste uzsver – bērniem, kuri ir agresīvi, vajag palīdzību.

Vēl viena no emocionālās vardarbības formām ir kiberbulijings, kas notiek dažādos soctīklos un sarakstēs. Gunita Kleinberga stāsta, ka šādos brīžos bērnam ir svarīgi veikt ekrānuzņēmumus, lai saglabātu tos kā pierādījumus.

Skolas bieži vien aizmirst, ka bērniem jau no 10-11 gadu vecuma var uzlikt atbildību par savu rīcību – likumā ir atrunāts, ka tie var būt papildu darbi vai pēcstundas, taču mācību iestādes šādu praksi tikpat kā nepiekopj.

"Tev te dzīves nebūs"

Ieva Janiševa stāsta, ka viņas meitai emocionālā vardarbība pārauga fiziskā vardarbībā un bērnam nācās mainīt skolu. Viņa uzsāka mācības citā izglītības iestādē tajā pašā novadā, taču klasē bijis viens puisis, kurš pavadījis laiku kopā ar varmākām no iepriekšējās skolas un viņai pateicis: "Tev te dzīves nebūs". Pēc pāris mēnešiem nācies mainīt arī šo skolu, un šobrīd bērns apgūst mācības pilnīgi citā novadā, kur pedagogi ir daudz saprotošāki un pretimnākošāki.

Psihoterapeite rezumē – lai šī emocionālās vardarbības "bagāža" nevilktos līdzi bērnam tālāk dzīvē, pieaugušajam ir svarīgi viņu atbalstīt, cik vien tas ir iespējams. Ja tas tiks darīts, tad sekas būs krietni mazākas.