Maģiskā otrdiena. Neredzamības losjoni, lāsti, raganas, amuleti un burvestības
Krupji asociējas ar raganām — gan kā brūvējumu sastāvdaļas, gan palīgi. Krupju ādu klāj dziedzeri, kas izdala biezu, baltu indi, kad krupi kaitina vai ievaino. Inde bufotenīns, ko folklorā sauc arī par krupju pienu, ir halucinogēna viela. Atkarībā no krupju sugas indei var būt vienkārši nelāga garša vai tā var arī nogalināt.
Kopš Zaratustras laikiem, ap 600.g. pr. Kristus, krupji tikuši saistīti ar ļaunumu. Zaratustra paziņoja, ka šī iemesla dēļ tie visi nogalināmi. Krupis esot elles radījums — pretēji vardei, kura senajiem ēģiptiešiem bijusi auglības un augšāmcelšanās simbols.
Viduslaikos un vēlāk krupjus uzskatīja par sātaniskiem radījumiem.
Ļaudis ticēja, ka raganas spēj pārvērsties par krupjiem. Krupji arī uzskatīti par raganu palīgiem, kuros mitinājās dēmoni. Mēdza teikt, ka raganas sūtot palīgus – krupjus indēt cilvēkus un izraisīt negadījumus un kautiņus. Krupji tika plaši izmantoti kā sastāvdaļa dažādās maģiskās receptēs. Folklora vēsta, ka raganas tiem nogrieza galvu un novilka ādu, pēc tam vārīja kopā ar citām dīvainām sastāvdaļām. No krupja siekalām un mīkstpienes sulas pagatavots losjons varēja raganu padarīt neredzamu. Valdīja uzskats, ka ar tautas maģijas līdzekļi — sadedzināta krupja pelniem, kas sajaukti ar brendiju, var sekmīgi ārstēt dzērāju.
Krupjus lietoja arī kā amuletus nekromantijā un melnajā maģijā. Lai nogalinātu ienaidnieku, ragana vai burvis nokristīja krupi, dodot tam šī ienaidnieka vārdu, un pēc tam spīdzināja dzīvnieku līdz nāvei. Upuri, domājams, piemeklēja tāds pats liktenis. Ļaudis ticēja, ka krupji nēsā dārgakmeni, sauktu par krupjakmeni, ar kuru var konstatēt noindēšanu — indes klātbūtnē akmens sakarsa. Krupjakmeni vai nu ieguva no krupja galvas, vai arī krupis to izvēma. Kā amulets pret indēm tas vislabāk iedarbojās, iestrādāts gredzenos.
Viduslaiku un renesanses fantastiskajos stāstos par raganu sabatiem bija teikts, ka raganas, pielūgdamas velnu, pārkoda, sakropļoja un pārplēsa krupi.
