Kapusvētki – pieminēt aizgājējus, bet arī svinēt savu dzīvi! Jaunizdotā grāmatā skaidrots šis fenomens

Stāsts par kapusvētkiem Latvijā šajā grāmatā ir izstāstīts vizuāli – vairāk nekā 60 fotogrāfijās Mārtiņš Grauds centies iemūžināt kapu svētku esenci. Līdz šai tematikai fotogrāfs nonāca nejauši, meklējot jaunus iedvesmas stāstus. Kapusvētki Graudam iepatikās un četru gadu laikā no 2008. gada iemūžināti vairāk nekā 40 kapusvētki.

Melnbaltajās bildēs redzams, ka grāmatas tēma nav vis kapi, bet gan cilvēki tajos. Taču zīmīgi, ka grāmatā nav portreti to ierastajā izpratnē.

Mārtiņš Grauds, fotogrāfs

Portretu žanru šajā gadījumā pārstāv kapu soliņš. Kā tāds latviešu vīrieša portrets. Latvieši vienmēr ir rūpējušies par saviem aizgājējiem. Vai tas ir bijis svētais mežs vai norobežotas apbedījuma vietas, tas ir bijis gadu simteņiem cauri un, visdrīzāk, arī būs.

Viskrāšņāk šī senā tradīcija izkopta Latgalē un Alūksnes pusē, un tur šīs fotogrāfijas arī tapušas.

Fotoalbumu papildina eseju krājums, kas palīdz izprast pazīstamo, tomēr ne visiem izprotamo vasaras pasākumu. Eseju autori ir folkloriste Janīna Kursīte, sociologs Tālis Tisenkopfs, rakstnieks Andris Akmentiņš un citi. Grāmatai dots nosaukums "Kopā kapos".

Inese Zandere, dzejniece un grāmatas redaktore

Šinī gadījumā tas nav kalambūrs, kas norāda uz to, ka mēs kādreiz visi tur būsim, bet, ka kapi un kapusvētki ir vieta, kur mēs tiešām esam kopā. Cilvēki salasās, lai atcerētos savus tuviniekus un svinētu to, ka viņi ir dzīvi.

Kapusvētku tradīcija nav specifiska tikai latviešiem – cilvēki līdzīgi kopā sanāk Meksikā, Vācijā, Skandināvijā. Bet, kā norāda grāmatas veidotāji, Latvijai savdabīgi ir tas, ka šeit kristīgā tradīcija savijusies ar pagāniskajiem rituāliem.

Video