Olimpiādes zem Damokla zobena – pārceltās, nenotikušās un boikotētās spēles

Pārceltās olimpiskās spēles – 1908.gads

Moderno olimpisko spēļu vēsturē ceturtajai olimpiādei pēc Atēnām, Parīzes un Sentluisas bija jānotiek Itālijas galvaspilsētā Romā 1908. gadā. Kopā ar Romu par tiesībām rīkot IV vasaras olimpiskās spēles sacentās Londona, Berlīne un Milāna. Starptautiskās Olimpiskās komitejas sēdē 1904. gadā tiesības rīkot olimpiādi tika piešķirtas Romai.

Tomēr visi plāni tika izjaukti 1906. gada 7. aprīlī, kad vulkāna Vezuva izvirdums nogalināja 105 cilvēkus un nopostīja Itālijas dienvidu lielāko pilsētu Neapoli. Izvirdums ilga vairāk nekā 15 dienas līdz pat 22. aprīlim. Itālijas valdībai nekas cits neatlika, kā spēļu rīkošanai paredzētos līdzekļus novirzīt Neapoles atjaunošanai. Spēļu rīkošanu uzņēmās Londona, kur tad arī notika IV olimpiskās spēles.

Nenotikušās olimpiskās spēles – Berlīne, Tokija, Helsinki un Londona

VI vasaras olimpisko spēļu rīkošanai pieteicās Aleksandrija, Amsterdama, Brisele, Budapešta, Klīvlenda un Berlīne. SOK sesijā Stokholmā 1912. gadā spēļu rīkošanas tiesības tika piešķirtas Vācijas galvaspilsētai Berlīnei.

Tomēr spēlēm nebija lemts notikt. 1914. gada 28. jūnijā Sarajevā serbu nacionālās atbrīvošanās kustības kaujinieks Gavrila Princips atentātā nogalināja Austroungārijas troņmantinieku Franci Ferdinandu. 28. jūlijā Austroungārija pieteica karu Serbijai, 1. augustā Vācija pieteica karu Krievijai. 16. augustā pie Ceras sākās pirmā kauja starp Austroungārijas un Serbijas armijām, un Pirmais pasaules karš bija sācies. Skaidrs, ka laikā, kad lielākā daļa Eiropas karoja, nekāda runa par olimpiskajām spēlēm nevarēja būt.

No 1940.gada 21.septembra līdz 6.oktobrim Japānas galvaspilsētā Tokijā bija jānotiek XII olimpiskajām spēlēm, bet 1937. gada jūlijā Japāna iebruka Ķīnā, kas izraisīja Ķīnas-Japānas karu. Spēļu norises vieta no Tokijas tika pārcelta uz Somijas galvaspilsētu Helsinkiem. Tomēr ar Vācijas ieiešanu Polijā 1939. gada 1. septembrī sākās Otrais pasaules karš, kas neļāva notikt ne Helsinku spēlēm, ne 1944. gadā paredzētajām XIII olimpiskajām spēlēm Londonā. Otrais pasaules karš beidzās 1945. gadā, un jau pēc trīs gadiem pasaule atkal bija gatava olimpiādēm – 1948. gadā Londonā notika XIV vasaras olimpiskās spēles.

Lielākie boikoti – Maskava un Losandželosa

1979. gada 24. decembrī PSRS 40. armija iegāja Afganistānā, iesākot Padomju – Afganistānas karu, kas ilga līdz pat 1989. gada februārim. Afganistānas okupācija izsauca asu pārējo pasaules valstu reakciju. 34 Islāma konferences valstis pieprasīja tūlītēju un bezierunu PSRS karaspēka izvešanu. ANO savā rezolūcijā nosodīja Afganistānas okupāciju. Savukārt ASV vadībā tika noorganizēts 1980.gada Maskavas olimpisko spēļu boikots. Maskavas spēlēs piedalījās vien 80 valstis, kas bija viszemākais olimpisko spēļu dalībvalstu skaits kopš 1956. gada Melburnas spēlēm. Kopā Maskavas olimpiādi boikotēja 65 valstis.

Lietu kārtībai pasaulē labpatika, ka jau 1978. gadā nākamās spēles pēc Maskavas olimpiādes tiesības rīkot ieguva Losandželosa. Kā jau to varēja gaidīt, PSRS ar saviem komunistiskajiem sabiedrotajiem uz 1980. gada boikotu atbildēja ar Losandželosas spēļu boikotu. Kas gan vēriena ziņā ne tuvu nelīdzinājās iepriekšējām boikotam – uz Losandželosu nedevās vien 14 valstu delegācijas. Turklāt nepakļaujoties PSRS spiedienam, uz Losandželosu savus sportistus nosūtīja komunistiskās Rumānija un Dienvidslāvija. Savukārt divas valstis, Irāna un Albānija, boikotēja gan Maskavas, gan Losandželosas spēles.