Smagi slimās Baibas māsa: Ir grūti, kad cilvēki nesaprot un nosoda, bet māsas vienīgais glābiņš bija donors

Kad Baibas mammai atkal iezvanās telefons, kas, jāsaka, notiek visai bieži, viņa satrūkstas. Baidās, ka tas būs zvans no Tartu. Tur narkozes ietekmē pēc operācijas trešo dienu atgūstas Baiba, un pagaidām rādītāji vēl nav tik stabili, lai viņu modinātu.

Māra šo laiku izmantojusi, lai atbrauktu uz mājām, sakārtotu dokumentus un satiktu mīļos.

Baiba ir ģimenē jaunākā atvase. Viņai ir septiņus gadus vecāka māsa Ieva un desmit gadus vecāks brālis Jānis. Līdz Baibas septiņpadsmit dzīve ritēja kā vairumam ģimeņu – skola, darbs, nākotnes plāni… Bet tad pēkšņi sākās neizskaidrojamas sāpes un šķidruma krāšanās vēderā, pat jautājumi no medmāsām, vai Baiba nav stāvoklī, kam sekoja aizdomas par vēzi. Un tikai pēc tam, kad jau bija izieti divi ķīmijterapijas kursi, uzstādīja īsto diagnozi.

Māra Barone, Baibas mamma:

Viņa jau bija zaudējusi matus… Ķīmija bija padarījusi savu. Bet tai pat momentā bija atvieglojums, ka tas nav vēzis, jo tas viesa cerības. Likās, ka nekas briesmīgāks par vēzi nevar būt, bet izrādījās – ir gan kas vēl briesmīgāks…

Atklājās, ka Baibai ir reta asinsvadu slimība. Pēc daudziem mēnešiem pa slimnīcām un operācijas Vīnē šķita, ka ļaunākais jau aiz muguras un viņa dzīvos pilnvērtīgu dzīvi. Līdz pagājušajā rudenī viss sākās no jauna, un bija skaidrs – vajadzīgs aknu donors.

Pēdējie mēneši, kas pavadīti Tartu slimnīcā, ar katru dienu stāvoklim pasliktinoties, visai ģimenei nozīmēja gaidīt donoru, saprotot, ka citam tas nozīmē aiziešanu no dzīves.

Māra stāsta, ka ik dienu nākusi uz slimnīcu, cerot, ka šī būs tā diena, kad Baibai atrodas donors. Par tiem, kuri tādā gadījumā sēro par aizgājušo, viņa saka: "Cilvēks būtu nomiris tik un tā. Varbūt tad lai dzīvo kāds cits?"

Ieva Bērziņa, Baibas māsa:

Man bija ļoti grūti ar to aprast. Tu sēdi un gaidi, ka notiks tas, ko citi nosoda. Viņi nesaprot, kā tas ir, ka Tev ir māsa, kurai vienīgais glābiņš ir donors. Es visu laiku centos sevi nodarbināt, lai nav par to jādomā, bet vakaros atnāc mājās un salūsti, jo esi viens un nevari pat pateikt, kā jūties.

Baibai donors bija atrasts jau mēnesi iepriekš, taču pēdējā brīdī mirušā radinieks tomēr atteicās. Tikai doma, ka ir kāds lielāks plāns, ko cilvēks nespēj uzreiz saskatīt, devis spēku mammai izturēt šo gaidīšanas laiku.

Kad māsu pirmo reizi aizveda uz Tartu, Ieva uz rokas uztetovēja sev atgādinājumu, ka dzīve ir dāvana (Life is a gift). Ar šo domu ģimene tagad arī vada katru dienu. Kopā visi pēdējo reizi bija pa valsts svētkiem, dažas dienas pirms operācijas.

Foto