2017. gads Eiropai solās būt sarežģīts… Kādi notikumi būs izšķiroši tuvākajā nākotnē?

2017.gads solās būs ārpolitikas notikumiem pārbagāts, nostādot grūtu izvēļu priekšā ne vienu vien pasaules tautu un to valdības. Proti, vēlēšanu jautājums – starp būtiskākajām nākamgad sagaidāmas Nīderlandē, Francijā un Vācijā – raksturīgi, ka visās trijās vairs nav runas par nacionālo valdību lokālajiem solījumiem, cik par attieksmes demonstrēšanu pret Eiropu.

Gērts Vailders no galēji labējās Brīvības partijas Nīderlandē aicinās balsot par viņu un risinājumiem problēmām Lielbritānijas stilā un viņa sekmes noteiks toni arī vēlēšanu atmosfērai Francijā no aprīļa līdz jūnijam prezidenta un tām sekojošām parlamenta vēlēšanām, un visbeidzot līdz oktobrim uzmanība tiks pievērsta Eiropas centra valstij – Vācijai ar tās parlamenta un prezidenta vēlēšanu cīņām. Ārkārtas vēlēšanas var sekot arī Itālijā, kur Serdžio Matarella ir paudis, ka izdarīs izvēli par tādu nepieciešamību, balstoties uz kopējo Eiropas sentimentu.

Aprīlī padziļināti sekosim līdzi notikumiem Turcijā, kur notiks referendums par konstitūcijas maiņu, pārejot no parlamentāras uz prezidentālu republiku – proti, tā aicinot tautu stiprināt Radžepa Tajipa Erdogana pilnvaras. Erdogans pie reizes arī norādījis, ka līdzās šim referendumam varētu noturēt arī referendumu par Turcijas virzību uz Eiropas Savienību – vai tāda vēl ir vajadzīga vai ne – taču šis pagaidām ir tikai drauda arguments Eiropai sarunās, piemēram, par bēgļu pārdali. Maijā sagaidāmas prezidenta vēlēšanas arī Irānā – kur pagaidām izskatās, ka reformistu atbalstītais Hasans Ruhani tiks pārvēlēts par Irānas prezidentu un valsts politikā pārsteigumu nebūs – tā lēnām pastiprinās sadarbību ar ASV un reizē nostiprinās valdošo eliti pie varas grožiem.

Vēlēšanu gaisotni pamatīgi saduļķos saspīlējums pasaulē. Kā reāli draudi konfliktu uzliesmojumiem un vardarbības pieaugšanai analītiķu skatījumā minama nestabilitāte Afganistānā, Turcijas un kurdu grupējumu konflikts un vēl joprojām Sīrija, kas neskatoties uz optimismu Putina un al Asada preses konferencēs, nesola mieru, vismaz, kā to saprot Rietumos. Bet kā telpu provokācijām viennozīmīgi iespējams izvirzīt Krievijas un NATO konfrontāciju kiberdrošības un hibrīdkara formā. Ziemeļkorejas nekontrolējamo agresiju, palielinot tās kodolpotenciālu, Ķīnas Tautas republikas un Japānas sadursmes par strīdīgām jūras teritorijām, kā arī terorisma draudus Eiropā un arī ASV – un tas viss vispasaules kiberapdraudējuma ēnā. Konflikta risinājums nav sagaidāms arī Ukrainā un pieaugoša vardarbība diemžēl sagaidāma arī Pakistānā, Jemenā, un vēl un vēl… saraksts ir garš.

Vienlaikus 2017.gadā būs arī virkne virkne jubileju vēsturiskiem notikumiem. Simtgadi piedzīvos 1917. gada Krievijas revolūcija, kas komentārus un paskaidrojumus neprasa, jo ir tiešā veidā arī Latvijas vēsture – skaidrs ir viens – šī notikuma jubileja radīs diskusijas sabiedrībā – ne tikai Krievijā, bet domājams arī Latvijā, jo gadsimta sākumā jaundzimušās Padomju Savienības un šodienas Krievijas rīcībā ir daudz līdzību.

Tikpat nozīmīga ir cita simtgade – ASV iesaistoties Pirmajā pasaules karā 1917. gada 6. aprīlī. Ar to tika pārkāpta Džordža Vašingtona iedibinātā neiejaukšanās politika notikumos ārpus ASV robežām. Kopš Pirmā pasaules kara ASV ir piedzīvojusi daudzas dilemmas – iejaukties vai neiejaukties konfliktos ārpus savas zemes, kas formulētas arī dažādās doktrīnās – un Trampa doktrīna – atgriezties atkal pašiem pie sevis – ir zināms amerikāņu sentimenta simtgades apkopojums, visvairāk raisot bažas tieši ārpus ASV, tai skaitā arī Latvijā.

Bažām ir pamats – Baraka Obamas administrācijas neveiksmīgā ārpolitika neesot klāt īstajos brīžos ar stingru nostāju pēc daudzu ekspertu domām ir novedusi pasauli līdz bīstamu konfliktu iespējai. Iesaistīties – slikti; neiesaistīties – arī – kuru no ļaunumiem izvēlēties būs uz jaunā ASV prezidenta Donalda Trampa pleciem.

Mazāka, bet tomēr tikpat nozīmīga – 25. gadu jubileja – būs Māstrihtas līguma parakstīšanai – 1992. gadā 12 Eiropas Kopienas valstis izveidoja Eiropas Savienību – tā iezīmējot sākumu kopējam tirgum, likumiem un politikai, kurā tagad vienojušās jau 28 valstis. Iespējams, šīs svinības ļaus atcerēties, ka Eiropas Savienība bija un ir unikāls labklājības un sadarbības uzplaukuma piemērs, kļūstot par pasaules lielāko tirgu, kas vērsts uz pārticības paaugstināšanu un likuma burtu,  ar lielākajām inovācijām zinātnē un lauksaimniecībā, kā arī flagmanis cilvēktiesību jomā.

Nopūšot 25 svecītes uz Eiropas Savienības kūkas šogad varam svētku tostā atcerēties, ka tieši attieksme pret cilvēkiem un pārticība ir iemesls, kāpēc uz Eiropu raujas lielākās migrantu plūsmas, ko šeit perifērijā neizjūtam – tā ir maksa par sasniegumiem, kas nemazina pašu sasniegumu vērtību.