Krāšņo ermoņiku virtuozs Antons Latgalē istabu pārvērtis par muzeju un muzicē ansamblī
76 gadus vecā latgalieša Antona Rutkas mūža mīlestības ir zvejošana un muzicēšana. Tām par godu viņš savu namu iekārtojis par muzeju, kurā glabā lielāko lomu trofejas, zvejas rīkus, kā arī mūzikas instrumentus. Visvairāk Antons lepojas ar harmoniku (ermoņiku, garmošku) kolekciju. Kopš agrā bērnībā sāka spēlēt ermoņikas, tās skan viņa rokās aizvien. Antons nezaudē iemaņas un dzīvesprieku arī pēc pārciesta insulta.
Antons Rutka dzīvo Dagdā, Dagdas ezera krastā. Šajā ūdenstilpē viņš zvejo, tajā viņam pieder viena no salām. Dagdas ezerā noķēris savus lielākos lomus (padsmit kilogramu smagas līdakas) un pat glābis dzīvības.
Pirms trim gadiem es izglābu divus slīcējus ar savu laivu. Viņi noenkurojās. Sieva ar vīru bija. Baigā līdaka viņiem pieķērās, 7-8 kilogramus smaga. Laiva sasvērās un apgāzās, paši attapās ūdenī. Labi, ka es braucu ar spiningu. Dzirdēju, ka bļauj: "Anton, palīgā!" Skatos – johaidī, divas galvas! Izglābu viņus.
Antona aizraušanās kopš bērnības ir zvejošana un muzicēšana. Šīm mūža mīlestībām par godu viņš vienā no sev piederošajiem namiem Dagdā iekārtojis muzeju. Tajā eksponē lielāko lomu trofejas, zvejas rīkus, bet goda vietā izlicis mūzikas instrumentus, tai skaitā pašdarinātus. Antons visvairāk lepojas ar savu ermoņiku kolekciju. Tieši šo mūzikas instrumentu spēlē kopš bērnības. Antons vairs neatceras, ko pirmo paņēma rokās – makšķeri vai ermoņikas.
Pašmācības ceļā iemācījos spēlēt. Bērnībā palūdza nospēlēt pasākumā, kad man bija 10 gadu. Skolā es arī bajānu un mandolīnu spēlēju.
Daudzi zina par Antona aizraušanos, tāpēc atdod viņam ermoņikas, kuras pats saremontē un iedveš dzīvību tajās. Viņa kolekcijā ir arī 150 gadus sena ermoņika.
Ar ermoņikām Antons pieskandinājis neskaitāmus saviesīgus pasākumus. Jau daudzus gadus viņš spēlē ansamblī "Brāļi latgalieši". Trio pārtapa par duetu, kad viens no domubiedriem pārvācās uz dzīvi Liepājā.
Bundzinieks ir Pēteris Verebs. Agrāk trīs bijām. Blakus mājā dzīvoja trešais, bajānu spēlēja. "Brāļi latgalieši" – tāds ir nosaukums. Pēdējā laikā mēs spēlējam pensionāru vakaros. Agrāk mēs kāzās spēlējām, dzimšanas dienās, visādos pasākumos. Es prasu – kas par kontingentu būs? Ja krievi, tad krievu repertuārs. Ja kiš-miš, tad citāds repertuārs. Bērēs un šķiršanās gan neesmu spēlējis.
Antona muzeja sienu rotā daudzi pateicības raksti. Viņš lepojas, ka muzicējis vairākās Latvijas pilsētās, arī Lietuvā un baltkrievu rīkotos pasākumos.
Antons publikai cenšas palikt atmiņā arī kā šovmenis – mūzikas instrumentus izdaiļojis ar zīmējumiem un spīguļiem. "Tā ir mana "fiška"," saka Antons.
Uzkāpju es ar izkrāsotu ermoņiku uz skatuves – jau applausi! Tāpēc, ka ermoņika citādāka. Vajag klausītāju un pašam sevi cienīt!
Vecumdienās Antons pārcieta insultu, bet tas neapslāpēja latgalieša jaudu. Viņš nopeļ seniorus, kuri sevi noraksta pāragri.
Es vienkārši domāju, ka viņi ir baigie sliņķi, paši sevi noraksta. Vajag kustēties, jo kustība ir dzīvība! Es nevaru gultā nogulēt!
Vairāk par Antona muzeju uzzini, noskatoties sižetu.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
