"Vīrieši savas sievas sauc par resnām!" Rīdziniece izveido biedrību personām, kas cieš no ēšanas traucējumiem

Sevis žēlošana neko nedos. Es gan mūžīgi biju pārāk tieva, it kā, un interesanti, ka tieši sievietes bija tās, kurām patika iedzelt. Vienreiz pat mana aptaukotā kolēģīte citu klātbūtnē mani salīdzināja ar alkoholiķēm, jo tās bieži ir tievas. Bija nepatīkami. Par biedrības dibināšanu neaizdomājos. Tik pirmo un vienīgo reizi dzīvē pateicu, ka viņai nenāktu par sliktu nomest kādu kilogramu...tāda histērija sākās...

Arī sievietēm nepatīk rešņi.

Ja ir resna tad resna, ja tieva tad tieva, lietas jāsauc īstajos vārdos ?

Resnums ir no labas dzīves. www.radio1.lv/lv/Sabiedribas-zinas/1/50357/Jekabpili-Rigas-iela-uzstadis-vides-objektu-''Labklajiba''

jau vajadzētu saprast vienu lietu. To, ka mēs katrs esam savu vecāku bērns. Savu vecāku kopdarbs. Gēni. Mums matu krāsa ir tāda kāda ir mūsu vecākiem. Augums un acu krāsa ir no vecākiem. Un no otra pieprasīt to, kas viņam nav. Nu piedodiet atvainojiet, bet tā jau ir klaja necieņa, ņirgāšanās. Un galu galā ja tu otru pārveido tu būtībā otru kropļo. Normāli cilvēki viens otru ciena. Pieņem otru tāds kāds viņš ir. Bet, ja tomēr gribās par otru ņirgāties, tad esi tik labs ej un ņirgājies par SEVI. Pazemo un noniecini SEVI. Tev nav nekādu tiesību darīt pāri otram. Jo ar savu uzvedību otru vari novest līdz pašnāvībai. Pirms dari padomā.

Vislabākā sieva ir tā, kura ir kurla, akla, mēma. Neredz kur vīrs iet un ko dara. Čmoki jums visām.

Stulbeņi salasījušies un komentē.

Daudzus gadus atpakaļ draugs. Mans vienīgais mīļotais vienmēr mani sauca par resno zosi. Saņēmu sms ar uzrunu čau resnā zoss. Un vienā dienā abižojos un izlēmu, lai nebūtu jādzird čau resnā zoss. Neēdīšu. Sāku badoties. Tas beidzās ar to, ka tiku reanimācijā. Pārveda uz palātu un ārsts prasīja kāpēc tu to visu sev nodari? Ko tāds naids pret sevi. Teicu, ka nav naids tas ir lai iepriecinātu draugu u galu galā lai nebūtu jādzird čau resnā zoss. Biju reanimācijā un vienalga biju resna zoss. Kārtīgi no sirds ar ārstiem izrunājos un sapratu, ka mani neciena. Dari ko darīdams esmu resna zoss. No rīta saka cik es tevi mīlu, bet pēc 2vām stundām sms ar tekstu čau resnā zoss. Ārsts saka kur tad ir tā mīlestība, ja izrāda necieņu un ņirgājās? Cipa draugam tādi joki. Un tu šitā visa dēļ sevi esi uz mūžu sakropļojusi. Protams jauna muļķe, kura visam un visiem tic. Ja draugs ko saka, tad tā jau nu točna ir vienīgā pareizā patiesība. Tagad ar ārstu palīdzību esmu tikusi pie prātiņa dzīvoju viena un cienu sevi. Tas viss ar draugu sākās tāpēc, ka pati sevi necienīju. Nu tad viņš tik tos ratus stūma kā viņam vajadzēja. Tiklīdz sapratu kas ir kas sāku sevi cienīt tā šitās ņirgāšanās ir beigušās. Skaidrs ir viens, ka viss ir mūsu pašu galvās. Ne citi vainīgi, bet mēs paši. Sāc ar sevi, ja gribi, lai būtu labāk. Cieni sevi, tad arī citi tevi cienīs. Bet lai to saprastu ir vajadzīgs prātiņš. Man viņa nebija. Novēlu visiem, lai būtu prātiņš un cieņa pret sevi!!!

Man ar tendence uz resnēšanu un milzīga vēlme rīt, bet nu kaut kādas biedrības tam?! Tas viss tikai no paša gribasspēka. Jāpieņem ka stumšana ģīmi nav izklaide un ar to tu nodari tikai sev pāri. Cits cilvēks tur neko palīdzēt nevar. Tā ir cīņa ar sevi.

Protams, ka visi citi vainīgi pie tā, ka vislaik stāv. Paej pa ielu un paskaties uz tiem pakaļjās sadzītajiem diegiem un pupiņiem. Protams ka zaķi vainīgi. Atver datoru tur atkal uh un ahh ar tām pornoogrācijām. Kur tad mana vaina, ka vislaik stāv?