Padomju funkcionāri sapratuši, ka arī viņiem nepieciešams tautas automobilis. Pirmie eksemplāri no konveijera noripoja 1970. gadā jeb 11 gadus pirms Jāņa Streiča uzņemtās filmas. Tieši šī spēkrata iekļaušana filmā esot gana likumsakarīga.
Motormuzeja gids Artūrs Romeiko atklāj, ka VAZ2101 ir Padomju savienības autobūves stūrakmeņiem, līdz ar to arī viena no visplašāk izmantotajām mašīnām. Tā jauda gan nav neko liela – ap 60 zirgspēkiem.
Artūrs Romeiko
Motormuzeja gids
Ja padomju cilvēks dabūja žiguli, bija laimīgākais cilvēks pasaulē, rindā bija jāgaida 10-15 gadus, pārdot varēja aptuveni divas reizes dārgāk. Katru automašīnas tīkotāju rūpīgi izvērtēja. Nebija nekādas alternatīvas, pārsvarā viss, ko varēja dabūt, bija no Padomju savienības. Cilvēkiem mašīnas vajadzēja.
Motormuzeja pārstāve Dace Pāvela stāsta, ka, kamēr padomju savienības iedzīvotāji gadiem ilgi gaidīja iespēju automašīnu iegādāties, tikmēr ārpus savienības teritorijas spēkrati tika eksportēti ar krietni zemāku cenu.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Dace Pāvela
Motormuzeja speciāliste
Filmā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" ļoti labi parādīts līdz kam cilvēki bija gatavi iet, lai iegūtu mašīnu. Arī mūsdienās automobīlis ietaupa laiku, enerģiju, tas ir komforts. Tieši tāpat bija arī padomju cilvēkiem, bet tas bija vēl kaut kas retāks, neiespējamāks.
Spēkrats vienmēr bijis iekāres objekts, kas atsevišķos gadījumos parāda arī tā īpašnieka statusu. Skaties sižetu un uzzini, Normunda Avotiņa viedokli par to, kādu automašīnu viņš izmantotu mūsdienu "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" versijā.
