11 vietas 11. novembrī. Notikumi un stāsti par varoņiem, ko nedrīkst aizmirst

Lāčplēša dienas tradīcija iedegt svecītes par godu Neatkarības kara dalībniekiem un viņu ziedotajam mūsu valsts izveidei sākās jau uzreiz pēc šī kara. Šajā 11. novembrī piedāvājam stāstus par 11 nozīmīgām vietām ar stāstiem par varoņiem, ko atcerēties, kad šajā Lāčplēša dienā iesi aizdegt svecīti.

Te atradīsi karti ar piemiņas vietām visā Latvijā, kas veltītas Latvijas brīvības cīnītājiem. Kā redzams, to ir ļoti daudz un visā Latvijā. Liela daļa piemiņas vietu ir kapsētās, kas tikai vēlreiz apliecina, ka par valsts neatkarību tūkstošiem cilvēku atdevuši lielāko upuri, ko var sniegt.

Daugavmalas piemiņas vietas

Populārākā un visvairāk apmeklētākā piemiņas vieta Lāčplēša dienā ir Daugavmala pie Rīgas pils, kuras siena pievakarē liesmo no iedegto svecīšu gaismas, vēstot, ka nekas nav aizmirsts.
Lai arī Lāčplēša dienā atceramies visus par Latvijas neatkarību kritušos karavīrus, tieši šis datums nozīmīgs ar vēsturisko Latvijas armijas uzvaru pār Bermonta karaspēku 1919. gada novembrī. Tas sākās tieši te – Krastmalā.

Šī kauja par Rīgu simboliski parādīja, ka, atsaucoties uz Andreja Pumpura eposa simbolismu, Lāčplēsis jeb Latvijas armija Melno Bruņinieku pie Daugavas tomēr uzvar. Tādēļ tika iedibināts Lāčplēša Kara ordenis un Lāčplēša diena.

1935. gada 11. novembrī tika atklāta 11. novembra cīņu piemiņas plāksne pie Rīgas pils. Padomju gados, protams, šos svētkus pat nepieminēja, bet atkal sāka atzīmēt 1988. gadā, kad arī aizsākās degošu svecīšu nolikšanas tradīcija pie Rīgas pils bastiona mūra, teikts Latvijas nacionālajā enciklopēdijā.

Savukārt Likteņupes pretējā krastā, Mūkusalas ielā pie Dzelzceļa tilta, ir kāds ļoti simbolisks piemineklis Latvijas brīvības cīnītājiem. Tas veltīts Rīgas atbrīvošanas kaujai, kas aizsāka visas Latvijas atbrīvošanu. Šajā kaujā daudzi devās, zinot, ka neatgriezīsies, jo kaujas plāns paredzēja, ka viena daļa cīnītāju novērš uzmanību no citiem, kas pārcēlās pār upi tālāk. Šīs pašaizliedzīgās biedru rīcības dēļ, viņiem izdevās izcīnīt uzvaru un padzīt okupantus no Rīgas.

Piemineklī attēlotas gan bojāgājušo karavīru dvēseles, kuras akmenī iecirstas dūju jeb miera simbola veidolā, gan arī uzvaras zīme. Akmens struktūrai – raupjajam, sarkanajam laukakmenim jāatgādina, ka Rīga toreiz gulējusi drupās un ka atmoda Latvijā sākās ar milzīgām mokām un pašuzupurēšanos.

Piemineklis atklāts 2002. gada 11. novembrī, Lāčplēša dienā. Tā autors ir Indulis Ranka. Ik gadu uz šo vietu dodas lāpu gājiens.

Rīgas Brāļu kapi

Lai arī kā kapi pasaules karā kritušajiem strēlniekiem sākti veidot jau 1915. gadā, Brāļu kapi ar simboliem pārpilno skulptūru ansambli, kura autors ir Kārlis Zāle, oficiāli atklāti 1936. gada 11. novembrī.

Ik gadu 11. novembrī Brāļu kapos tiek noliktas svecītes pie šīm atdusas vietām, pie Mātes Latvijas tēla, bet skauti, gaidas, jaunsargi un daudzi citi dodas lāpu gājienā no Brāļu kapiem līdz pat Brīvības piemineklim un krastmalai. Vairāk informācijas šeit.

Rīgas pilsētas vadība, paredzot, ka kara upuru būs daudz, 1915. gadā lielajai karavīru kapsētai nolēma ierādīt vietu netālu no rīdzinieku iecienītās atpūtas vietas Ķeizarmeža, pie Mīlgrāvja dzelzceļa līnijas, starp Katoļu kapiem un pavisam nesen izveidotajiem Meža kapiem.

Pirmie trīs strēlnieki Brāļu kapos guldīti pēc gada – 1915. gada 10. oktobrī. Viņi krita kaujā netālu no Mangaļiem, laikā, kad vācieši jau bija ieņēmuši Kurzemi un krievu armija jau bija pieradusi atkāpties, bet tikko nokomplektētie un cīņasspara pilnie 1. Daugavgrīvas bataljona 2. un 3. rotas strēlnieki gan šādu scenāriju negribēja pieļaut – stājās vāciešiem pretī un beidzot guva pirmās uzvaras. Visi trīs kritušie bija brīvprātīgie, kas strēlniekos iestājušies tā paša gada jūlija beigās un augustā. Visiem trim pēc nāves piešķirts Svētā Jura krusts. Viņus izvadīja no Latviešu biedrības nama Rīgā. Lai arī tā bijusi darbadiena, pirmos trīs kritušos latviešu strēlniekus uz mūža mājām pavadīja ļaužu tūkstoši, gluži vai visi Rīgas iedzīvotāji un bēgļi, kas tur bija patvērušies – tā bijusi viena no lielākajām latviešu tautas manifestācijām, raksta pulkvedis Jānis Hartmanis. Pēc tam diemžēl viņiem sekoja vēl daudzi, kam kara bezsirdīgā mašinērija atņēma dzīvību. Līdz 1921. gadam, kad Rīgas Brāļu kapos atdusējās jau gandrīz 2000 karavīri. Daļa arī nezināmi.

Tur guldīja arī Krievijā Februāra revolūcijas laikā nošautos kareivjus, kas atteicās cīnīties ar cara armiju, bet 1919. gada pavasari apbedīja Brīvības cīņās kritušos latviešu strēlniekus. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Brāļu kapos apbedīja Latvijas armijas virsniekus. Tāpat 1942. gadā kapos apbedīts skulptūru ansambļa autors Kārlis Zāle, bet 1980. gadā kapu arhitekts Aleksandrs Birzenieks. Arī iemīļotais aktieris un bijušais strēlnieks Ēvalds Valters 1994. gadā guldīts blakus cīņu biedriem Rīgas Brāļu kapos.

Lai arī padomija visādi centās mazināt šīs vietas nozīmi, tas neizdevās. Piemēram, pēc padomju varas pavēles no vārtiem tika izkalts krusts, turpat apbedīti arī padomju lidotāji un vēl citas sīkmanīgas lietas, kas aizskāra daudzus latviešus tieši sirdī. Mūsdienās viss ir atjaunots un deg Mūžīgā uguns, pieminot kritušos.

Cēsu Skolnieku rotas Brīvības cīņās kritušo piemineklis

Atjaunotais Cēsu pulka Skolnieku rotas piemineklis atrodas laukumiņā starp Palasta ielu un Bērzaines ielu. No šejienes karā 1919. gada 6. jūnijā uz fronti devās Skolnieku rota – pavisam jauniņi zēni ar karstām sirdīm.

Cēsu kaujas, kas norisinājās 1919. gada vasarā, kad apvienotās igauņu un latviešu karaspēka vienības sakāva Latvijas un Igaunijas valstiskuma apdraudētājus – vācu landesvēra un Dzelzsdivīzijas daļas. Šīs ir ļoti spilgtas Latvijas un Igaunijas kopīgās vēstures ainas, ko atcerēties un pieminēt.

Ik gadu pa šo ceļu no pieminekļa uz kapiem dodas lāpu gājiens, rādot, ka drosmīgos puišus mēs neesam aizmirsuši.

Igaunijā savukārt uzvaru Cēsu kaujās atzīmē kā lielākos nacionālos svētkus – Uzvaras dienu landesvēra karā.

Šim notikumam par godu Cēsu Vienības laukumā ir arī Uzvaras piemineklis, godinot Latvijas Brīvības cīņās kritušo Latvijas un Igaunijas karavīru piemiņu.

Pieminekli Cēsīs atklāja 1938. gada 26. maijā, taču 12 gadus vēlāk, kā padomju režīmam nevēlams, tas tika demontēts.

Atmodas laikā Skolnieku rotas piemineklis tika radīts no jauna un atklāts 1992. gada 11. novembrī, teikts Cēsu tūrisma informācijas centra mājaslapā.

Drosmīgā kapteiņa Zolta piemineklis Jūrmalā

Paulis Zolts dzimis 19. gadsimta izskaņā un bijis vienkāršs latviešu puisis, kas izmācījies par mērnieku. Viņa karjera iegrozījās veiksmīgi un viņš bijis mērniecības darbu revidents Harkivas guberņā, tagadējā Ukrainā.

Bet tad viņu iesauca Krievijas cara armijā un visu Pirmā pasaules kara laiku viņš pavadīja mežonīgā Kaukāza frontē. Vairākkārt apbalvots par drosmi, viņš bija guvis skarbu kauju pieredzi, kas palīdzēja. Pēc kara beigām atgriezies Latvijā, kur cīņas turpinājās, Zolts brīvprātīgi pieteicās jaunās Latvijas armijā. Savas pieredzes dēļ kļuvis par vada, vēlāk rotas komandieris Atsevišķajā studentu bataljonā iecelts kapteiņa dienesta pakāpē. Zolts piedalījās arī pirmajās Kalpaka bataljona kaujās Kurzemē, par ko stāstīts nedaudz vēlāk šajā rakstā.

Tomēr tas, kāpēc par viņu īpaši pieminam Lāčplēša dienā, ir kauja 1919. gada 18. maijā Kaugurciemā, kad Latvijas armijas vienības pārspēka dēļ bija spiestas atkāpties. Plānošana un armijas apgāde tobrīd bija draņķīga. Kā par nelaimi, Zolta rotai bija piegādāta nepareiza munīcija – vācu patronas, kas latviešiem piešķirtajiem ieročiem nederēja, turklāt naktī pūtis stiprs vējš, kas ložmetēju mehānismus pieputinājis ar balto kāpu smilti, tāpēc daudzi rotas ieroči bija kļuvuši nelietojami. Tomēr, ņemot vērā kritisko frontes stāvokli, Zolts pieņēma pašaizliedzīgu lēmumu un veda savu rotu pretuzbrukumā. Bez artilērijas tikai ar durkļiem rokās vīri viņa vadībā piespieda pretinieku bēgt. Pats kapteinis Zolts neslēpās, bet gāja pa priekšu – diemžēl viņš šajā kaujā krita. Pēc nāves Zolts apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni.

Kauguros P. Zolta vārdā nosaukta un viņa rotas kauju piemiņai ir atklāts piemineklis un īpašs laukums, kurp ik gadu 11. novembrī pa Raiņa ielu dodas lāpu gājiens.

Sudrabkalniņš

Starp padomju laika guļamrajona mājām Imantā, priedēm apaugušā kāpā joprojām slejas ļoti nozīmīga un simboliska Latvijas aizstāvju piemiņas vieta, kas šogad piedzīvojusi atjaunošanu. Šajā vietā Rīgas 6. kājnieku pulka kareivji 1919. gadā devās cīņā pret skaitliski lielāko bermontiešu armiju un turpināja Rīgas un Pārdaugavas atbrīvošanu.

Tēlnieka Kārļa Zāles radītajā piemineklī centrālais (pret Slokas ielu vērstais) elements ir 12 metrus augsta siena ar tik simbolisko lauvas galvas tēlu Rīgas vārtos. Tai abās pusēs uz sānu sienām veidoti latvju karavīru bareljefi senlatviešu un 1919. gada kareivju ietērpos. Kāpas virsotnē atrodas laukums ar altāri, upurtrauks un piemiņas plāksne ar kritušo kareivju vārdiem. Pieminekli atklāja 1937. gadā.

Protams, tik latviski nozīmīga vieta padomju varai bija kā dadzis acī, tāpēc pēc Otrā pasaules kara tika norauta pieminekļa plāksne, tāpat apmēram desmit granīta bluķi un granītā iekaltā pulka emblēma pazuda. Sudrabkalniņš tika atjaunots 2005. gadā, bet šogad piedzīvojis vēl citus labiekārtojumus.

Jau tradicionāli atceres pasākums Rīgas atbrīvotājiem notiks arī Sudrabkalniņā 11. novembrī.

Ložmetējkalns un Ziemassvētku kauju muzejs

Ziemassvētku kaujas kļuva par slavenākajām un leģendārākajām latviešu strēlnieku kaujām. Tās vēlāk atspoguļotas gan romānos un dzejā, gan filmās. Latviešu strēlniekiem izdevās paveikt to, ko nebija spējusi neviena krievu vienība Rīgas frontē – pārraut vācu nocietinājumus un ieņemt aptuveni 30 kvadrātkilometru plašu teritoriju. Tā bija pirmā reize, kad visi latviešu strēlnieki cīnījās vienkopus plecu pie pleca.

Ziemassvētku kaujām bija tālejošas sekas Latvijas vēsturē. Jāatzīmē, ka vēlāk, 1919.–1920. gadā par Latvijas neatkarību cīnījās aptuveni 10 000 Ziemassvētku kauju veterānu, teikts vietnē "dveseluputenis.lv".

Tomēr šīs kaujas bija gluži kā nāves pļauja un purvos pie Kalnciema palika tūkstošiem latviešu strēlnieku.

Varonīgajām kaujām sekoja vācu armijas pretuzbrukums, lai atgūtu zaudēto teritoriju. Janvāra kaujas notika 9. janvārī pēc vecā stila kalendāra (23. janvārī pēc mūsdienu kalendāra), kad sākās vācu ofensīva, kuru pavadīja arī apšaude ar ķīmiskajiem ieročiem. Janvāra kaujas iegāja vēsturē ar jauniem, milzīgiem latviešu strēlnieku dzīvību upuriem. 11. janvārī visas latviešu vienības tika atsauktas no atpūtas Rīgā un mestas frontē Ložmetējkalna rajonā. Zaudējumi atkal bija milzīgi un bezjēdzīgi.
Tomēr par Ziemassvētku un Janvāra kaujām rakstīja daudzu pasaules valstu avīzes, slavējot latviešu strēlnieku varonību un izturību, ilgo kauju laiku pavadot nežēlīgos kauju apstākļos Tīreļpurvā.
Šeit izveidots gan Ziemassvētku kauju muzejs, gan piemiņas vieta Ložmetējkalnā, kā arī Antiņu Latviešu strēlnieku kapsēta un vecās medikamentu noliktavas apkaimē, kur 1.pasaules kara laikā bija Krievijas impērijas armijas Latviešu strēlnieku aizsardzības pozīcijas, atjaunots ierakumu un virszemes zemnīcu komplekss smilšu pakalnos.
Ik gadu te notiek atceres pasākumi.

Saldus novada "Airītes"

Oskars Kalpaks bija spilgta un ļoti nozīmīga figūra Latvijas armijas veidošanā. Kalpaks bija labi izglītots cariskās armijas skolās un ieguvis pasaules kara kauju rūdījumu, tāpēc viņš jaunveidotajai Latvijas armijai bija liels ieguvums.

Viņš piedalījos vairākos nozīmīgos notikumos un kaujās, tomēr pati svarīgākā, šķiet Kalpaka kā pulkveža morāle. Rādot personīgu laba karavīra piemēru, īsā laikā O. Kalpakam pēc demoralizējošajiem kara izskaņas notikumiem izdevās izveidot patriotisku, disciplinētu un kaujas spējīgu vienību. Atšķirībā no vācu un lielinieku piekoptās prakses, Kalpaks pavēlēja saudzīgi izturēties pret mierīgajiem iedzīvotajiem.

Ar 1919. gada marta cīņām sākās Kurzemes atbrīvošana. Bet visur valdīja haoss. Pie "Airīšu" mājām netālu no Skrundas-Saldus ceļa notika apšaude. Tajā pārpratuma dēļ viens otru apšaudīja sabiedrotie. Proti, Latviešu bataljons un vācu Dzelzsdivīzijas spēki pie "Airītēm" nonāca savstarpējā sadursmē, jo krēslā vieni otrus neatpazina (vienotu uniformu un atšķirības zīmju nebija). Apšaudē tika ievainots un mira arī Kalpaks. Pēc viņa nāves Latvijas pagaidu valdība izsludināja divu nedēļu sēras.

Jau no 1920.gada par brīvprātīgi saziedotajiem līdzekļiem sabiedriskās organizācijas "Airītēs" sāka veidot piemiņas vietu pulkvedim Oskaram Kalpakam un 1922.gada 3.septembrī atklāja viņam veltītu pieminekli. Pēc savienības "Pulkveža Kalpaka bataljons" ierosinājuma 1935.gada vasarā iepretim piemiņas vietai sāka celt ēku pulkveža Oskara Kalpaka muzejam. Muzeju atklāja 1936.gada 6.septembrī. Ēkā izveidoja ekspozīciju par Kalpaka bataljona cīņu gaitām.

Lāčplēša dienā pulksten 13 notiks svinīgais piemiņas pasākums O.Kalpaka muzejā un piemiņas vietā "Airītes".

Piņķu baznīca un piemineklis

Aleksandra Čaka "Mūžības skartajos" ir dzejojums "Sprediķis Piņķu baznīcā" par notikumu Pirmā pasaules kara laikā 1916. gada 1. augustā (19. jūlijā pēc vecā stila kalendāra), kad 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljons ceļā uz fronti apstājies Piņķu baznīcā. Šeit pulkvedis Jukums Vācietis noturēja svinīgu uzrunu, kam par godu baznīcas priekšā 1988. gada 26. novembrī uzstādīts piemiņas akmens.

Pulkvedis aicināja savus vīrus kaujā un spēja iedvesmot šķietami bezcerīgos apstākļos.

Daži vēsturnieki uzskata, ka šāds notikums nav bijis un "Sprediķis Piņķu baznīcā" ir tikai dzejnieka iztēles auglis vai leģenda, bet citi pamato notikuma patiesumu. Viens no cilvēkiem, kas apliecinājis, ka šāds notikums bijis ir aktieris Ēvalda Valters, kurš pats bija 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona strēlnieks un arī sprediķa aculiecinieks. Un šī ne tuvu nav vienīgā liecība.
Savukārt Čaka dzejolis šo vietu un notikumu meistarīgi padarījis nemirstīgu. Lūk, fragments no sprediķa "Mūžības skartajos":

"Savam spēkam, zemgalieši, ticiet,
Savam naidam, savai izturībai,
Savām tiesībām un slēptai laimei.
Akmenis, uz kā jūs stāvat, − jūsu,
Katra puķe, ko jūs redzat, − jūsu,
Koki, zāle, visa zeme − jūsu,
Debess augšā, telpa apkārt − jūsu
Tā kā acis, plecs un cietā plauksta,
Sūrsme, ko jūs savās sirdīs jūtat."

Mūsdienās Piņķu centrā ir piemineklis Latviešu strēlniekiem.

No 11. līdz 19. novembrim iepretim Piņķu Sv. Jāņa luterāņu baznīcai degs gaismas objekts Latvijas kontūras formā. Lāčplēša dienā, 11.novembrī, pulksten 19.00 ikviens var pievienoties gaismas objekta veidošanā, atnākot un aizdedzinot savu svecīti, pieminot Lāčplēša dienu un godinot Latvijas Brīvības cīņu dalībniekus, latviešu karavīrus un patriotus.

Latgales Māra

Ja Rīgu no boļševikiem atbrīvoja 1919. gada izskaņā, tad Latgalē asiņainas cīņas notika vēlāk, un to izdevās atkarot vien 1920. gada janvārī.

Latgales atbrīvošanas piemineklis (tautā dēvēts "Latgales Māra") ir atpazīstamākais Rēzeknes simbols.

Tas uzstādīts par godu Latvijas Neatkarības kara cīnītājiem un ietver ideju par Latvijas valsts brīvību un visas valsts vienotību.

Pieminekli atklāja 1939. gadā. Tā mākslinieks ir Leons Tomašickis, bet tēlnieks – Kārlis Jansons.

Šis ir ļoti simbolisks monuments, ko veido bronzas skulptūru kompozīcija ar ķēžu rāvēju, kas simbolizē Latgales varonīgo dēlu izcīnīto brīvību pār svešām varām, kam blakus ceļos nometusies meitene vainago atbrīvotāju ar ozollapu kroni, bet pāri abām figūrām – tautumeita, kas rokā pacēlusi zelta krustu, simbolizē ticību un gandarījumu par atgūto brīvību un kopējo valsts vienotību, teikts portālā "latvia.travel".

1940. gadā piemineklis tika gāzts, 1943. gadā to atjaunoja, bet 1950. gadā valdošā vara to iznīcināja. Uzreiz pēc neatkarības atgūšanas, 1992. gadā, Atbrīvošanas alejas uzkalnā pieminekli atkal atjaunoja par tautas saziedotiem līdzekļiem (tēlnieks Andrejs Jansons).

Arī Rēzeknē notiks Lāpu gājiens par godu Lāčplēša dienai. Vairāk šeit. 

Piemineklis Jelgavas atbrīvotājiem

Jelgava bija viena no vietām, kur Neatkarības kara laikā uzturējās Latvijas pagaidu valdība, bet vēlāk, pretiniekiem pietuvojoties, tā pārcēlās uz Liepāju.

Jāatceras, ka tolaik Jelgava bija viena no nozīmīgākajām pilsētām. Pēc Rīgas atbrīvošanas 1919. gada izskaņā nākamais Latvijas armijas mērķis bija tieši Jelgava. "Neskatoties uz atsevišķām sadursmēm, latviešu vienības tuvojās pilsētai. Izšķirošais uzbrukums sākās 20. novembrī, bet 21. novembra rītā 6. Rīgas un 8. Daugavpils kājnieku pulka vienības jau atradās Jelgavas pievārtē. Sīvas cīņas pašā pilsētā turpinājās visas dienas garumā līdz brīdim, kad Dzelzs divīzija, lai nenonāktu aplenkumā, atkāpās. Līdz 1919. gada decembra sākumam Kurzeme un Zemgale pilnībā tika atbrīvota no ienaidnieka karaspēka," par tā laika notikumiem vēstīts vēstures vietnē "mil.lv".

Pieminekli Jelgavas atbrīvotājiem šeit atklāja 1932. gada jūnijā, un tā autors bija viens no nopelniem bagātākajiem māksliniekiem, tēlnieks Kārlis Jansons.

Uz pieminekļa postamenta priekšpusē uzrakstīts: "Jelgavas atbrīvotājiem".

1942.gada oktobrī pēc vācu okupācijas varas iestāžu rīkojuma pieminekļa autoram lika nokalt vācu bruņinieka tēlu. 1950. gadā pēc padomju okupācijas varas iestāžu rīkojuma "baltgvardiem celto pieminekli" iznīcināja.

To atjauno autora dēls tēlnieks Andrejs Jansons un no jauna atklāj 1992. gada novembrī.

Šogad Lāčplēša dienā pulksten 18 notiks lāpu gājiens no Pulkveža Oskara Kalpaka un Svētes ielas krustojuma līdz piemineklim Jelgavas atbrīvotājiem, godinot Latvijas brīvības cīnītājus. Gājienu iesāks Zemessardze, Valsts policija, Pašvaldības policija un citas militarizētās struktūrvienības. Gājiena dalībnieki aicināti ņemt līdzi lāpas, pie apģērba piespraust sarkanbaltsarkanu lentīti un pie pieminekļa Jelgavas atbrīvotājiem nolikt ziedus un sveces.

Piemineklis Brīvības cīņās kritušajiem Liepājā

Ja aplūko 1919. gada Latvijas teritorijas karti, aina ir skumja. 1919. gada februāra sākumā gandrīz visa Latvijas teritorija, izņemot nelielu apgabalu Liepājas un Aizputes apriņķos, bija nonākusi Padomju Latvijas bolševiku valdības un armijas kontrolē. Taču turpmākajās nedēļās iniciatīva Kurzemē pamazām pārņēma vācu-latviešu spēki. Februārī Kurzemes ziemeļu daļā Landesvēra vācu vienības atguva daļu zaudētās teritorijas, tai skaitā, ieņēma Kuldīgu un Ventspili. Tas prasīja ne mazums spēka un upuru, bet deva arī iedvesmu.

Piemineklis 1919. gada atbrīvošanas cīņās kritušajiem atrodas Ziemeļu kapos.

Tas atklāts 1924. gada 18. novembrī, arhitekts Bikše-Pikše, tēlnieks Miesnieks. 1931. gadā piemineklis papildināts ar kara ostas darbnīcās atlietu bronzas zemcilni. Pēc Otrā pasaules karas piemineklis tiek sabojāts, bet atkal atjaunots 1989. gadā.

Pēc divu gadu pārtraukuma Lāčplēša dienā tiek rīkots lāpu gājiens, kurā piedalīties aicinātas Liepājas militārā garnizona vienības, nacionālpatriotiskās organizācijas, bruņoto spēku veterāni, Liepājas skolu vecāko klašu skolēni, ugunsdzēsēji, robežsargi, policisti un patriotiski noskaņotie liepājnieki, lai svinīgā solī dotos no Jāņa Čakstes laukuma līdz Ziemeļu kapos esošo pieminekli Liepājas aizstāvjiem.