Četru latviešu atvaļinājums, 1. daļa: ko var iespēt Kijevā 26 stundu laikā?

Neliels ievadiņš

Pirms sāku savu pašu pirmo ceļojuma aprakstu, iesākumam neliels ievads par to, kas mēs bijām, un kur īsti devāmies.
Janvārī pavisam nejauši Facebook ceļojumu grupā uzgāju fantastisku piedāvājumu, kurā (ja esam precīzi) pa 217 eiro varēja tikt uz Pekinu un atpakaļ (nu, nosacīti, jo mūsu maršruts bija Viļņa-Kijeva-Pekina-Kijeva-Stokholma). Trīcošām rokām tajā pašā Facebook’ā tika uztapināts piedāvājums ar iespēju man pievienoties, jo tas, ka es pats došos, bija vairāk kā skaidrs. Beigās sakrājāmies pavisam lepna grupiņa četru cilvēku sastāvā:

• šo rindu autors Kārlis jeb dīdžejs – strādā medijos;
• Liene jeb repere – ikdienā darbojas mārketingā;
• Sergejs jeb bokseris – kino entuziasts;
• Eduards (jeb turpmāk rakstā – Edis) jeb panks – dzirdams radio ēterā.

Katram no mums ceļojuma laikā radās savs alterego, ko norādīju arī pie vārdiem, bet nesteigsimies notikumiem pa priekšu. Par visu pēc kārtas.

Ceļu no Rīgas sākām naktī no 3. uz 4. jūniju, kad ar autobusu devāmies uz Viļņu. Pirmie alus kausi vietējā "Baras" pie Viļņas autostacijas un jau sēdāmies busiņā, kas mūs, vīrus, aizveda līdz lidostai, jo Liene pilsētā ieradās dienu agrāk. Ne bez rindas, bet apmierināti tiekam cauri ar visiem "čekiniem", kas deva brīvu vaļu mums visiem startēt uz Kijevu.

Karsts kā peklē, hostelis pa 5 eiro naktī un drūmais Maidans

Rīgas autoostā mazliet sala, bet spītīgi turējos pie šortiem, jo laika prognozes vērojumi liecināja, ka ne ar ko biezu un garu ķermeni nosegt nevajadzēs. Un tā arī bija. Zināt, kā tas ir – iekāpt melnā mašīnā pēc tam, kad tā stundiņu pastāvējusi vasaras saulē!? Lūk, tā bija ārā! Es, protams, mazliet pārspīlēju, bet Kijevā no tiesas bija ļoti, ļoti karsti. Šķita, ka esam atbraukuši uz kādu tālāku silto zemi.

Kamēr cenšamies saprast, kā vispār tikt uz centru, Sergejs jau negribot pie mūsu bariņa bija pievilinājis taksometra šoferi, kurš ne bez kaulēšanās mūs līdz centram (kas, starp citu, atrodas 30 kilometru (!) attālumā) aizveda par draudzīgām 400 grivnām jeb ~17 eiro, kas ir diezgan lēti, ja ņemam vērā, ka autobuss izmaksātu 80 grivnas no galviņas.

Vēl sēžot Rīgas autoostā, tas pats Sergejs mums visiem norezervēja hosteli, uz kuru tad arī dodamies. Ņemot vērā, ka jāpārnakšņo tikai viena nakts, 5 eiro šķita pagalam pieņemami un neko daudz negaidījām, taču velti, jo vieta bija lieliska. Sākumā šķita mazliet "shady", jo noslēpta dzīvojamās ēkas pirmajā stāvā un grūti atrodama, bet, kad ierādīja mūsu sešvietīgo istabiņu, bijām patīkami pārsteigti. Pārņēma pat neliela sajūsma. Diemžēl savu miteklīti tā arī neviens no mums neiemūžināja, taču salīdzinājumam varu teikt, ka reiz Amsterdamā ķērām pēdējā brīža hosteli, kas atradās ~30 minūšu gājienā no centra un maksāja 30 eiro pa nakti, bet šķita, ka gulējām viens otram blakus. Šeit nekā tamlīdzīga – istaba ar augstiem griestiem un "rūmes" pietika visiem – gan mums četriem, gan kādai dāmai, kas bija ieņēmusi pretējās gultas augšstāvu un, šķiet, te arī dzīvoja. Un par 140 eiro mēnesī ~15 minūšu gājienā no Maidana laukuma – kāpēc gan ne?

Saguruši, jo gulēts nebija pārāk daudz, bet makten apmierināti, devāmies Kijevas svelmē. Ejot garām Kijevas Parlamenta ēkai, nospriedām, ka tajā dienā tur notiek kas ļoti svarīgs, jo visur, tiešām VISUR – iepretim ēkai, patrulējot, kā arī katrā parku (Marinskija parkā (Mariinskyi Park) un Pilsētas dārzā (Miskyi sad) ietvē – bija policisti. Rindām, pat pilniem autobusiem, un šoreiz bez jokiem. Pirmo reizi apjautu, ka atrodamies valstī, kurā norisinās reāla kara darbība.

VIDEO

Devāmies tālāk un jau pamazām tuvojāmies Maidanam. Karstums bija neizturams, bet nekādā gadījumā nevarējām palaist garām iespēju nopirkt lētās cigaretes. Tā kā mums nebija diži daudz laika, metu acis uz savām iecienītajām – zelta Marlboro, kas maksāja 23 grivnas "ar kapeikām", kas ir zem viena eiro… Bija tīri pīpējamas.

Nonākot līdz Maidanam, pēc ilgiem laikiem noķēru to īpatnējo sajūtu, ko rada vietas, kas pirms tam redzētas tikai televizorā. Laukuma vienu stūrīti klāja sveces ar uzrakstiem "Slava Ukrainai" utml., citā pusē iekārtojušies dažādi busiņi un stendi, kas caur ruporu izkliedza saukļus un, šķiet, arī citātus, bet vidū opīši ar plakātiem un arī studenti, kas tērpušies dažādu dzīvnieku kostīmos, fotografējoties ar apskatniekiem, pelnīja dienas naudu. Nezinu, kas tieši lika tā justies, bet mani diezgan ātri pārņēma drūma sajūta, tāpēc biedriem lūdzu doties tālāk.

Ja tu neesi ēdis čebureku restorānā, tu neesi bijis Kijevā

Tā ir manis izvirzītā hipotēze, un pie tās arī pieturos, jo tas bija kaut kas neticams – čebureki ar visu, ko vari iedomāties. Manā iepriekšējā pieredzē bija tas, ka mielošanās ar šo gardumu beidzās uz ne tik pozitīvas nots, jo bija jāsagrauž vai jāizmet ārā cietā mala, bet te pat tā bija mīksta un garda. Precīzas cenas gan neatminos, taču zinu, ka katrs samaksājām aptuveni 10 eiro, bet pasūtījām karalisku galdu ar neskaitāmiem čeburekiem, katrs apēdām vēl pa zupai un izdzērām kādu (lasīt – daudz) alu.

Šo ēstuvi mums ieteica Nadīna – latviete, ar kuru iepriekš biju sarunājis satikties. Viņa dzīvo tieši pie Maidana, bet restorāns, kuram nosaukums ir Krym, atrodas pie viņas mājas. Par šo vietu viņa man stāstīja jau tad, kad uzsākām saraksti par iespējamo satikšanos. Bija vērts sapņot par šo vietu. Ikvienam, kurš dodas uz Kijevu, iesaku uzēst pa čeburekam, jo tur sev pa gaumei ēdienu atradīs jebkurš – nav ne lieku tauku, ne kādu citu draņķu, turklāt piedāvājums apmierinās visādas gaumes un prasības, jo ir čebureki i ar gaļiņ’, i dārzenīt’, i sieriņ i vis’ ko cit’! Meitene šeit apmetusies ar draugu, ar kuru plāno uzsākt savu biznesu.

Trakais Kijevas metro!

Jums šķiet – phe, metro, kas tad tas ir!? … okej, neesmu braucis nenormāli daudzās pilsētas, bet ir, ar ko salīdzināt, īpaši tagad, kad krustu šķērsu izbraukātas arī Pekina un Šanhaja. Kijevas metro ir piedzīvojums! Sākot ar to, ka, lai pie brauciena vispār tiktu, ir jābrauc ar diviem eskalatora laidieniem, katrs aptuveni 150 metru dziļumā (vai garumā?), beidzot ar to, ka no modernisma šajos transporta līdzekļos nav ne smakas – milzīga konservu bundža, kas brauc neiespējamā ātrumā. Dažos brīžos šķiet, ka tas vagons tūlīt pat izjuks, taču tad uz mirkli pamet acis apkārt uz vietējiem, kuri brauciena iespējamajām blakus sekām īpaši nepievērš uzmanību, un saproti, ka viss ar mums būs kārtībā.

P.S. Atvainojos par skaņas un bildes kvalitāti, bet kā nu kurai ierīcei mums tā ķeršana bija, tāda nu bija!

Futbols 70 tūkstošu stadionā, kas maksā… divus eiro

Dodoties no lidostas uz hosteli, ievērojām, ka ceļa malās ir reklāmas ar futbola bumbu virsū. Taujājām taksistam, vai vakarā būs kāda spēle, uz ko viņš atbildēja apstiprinoši – mums esot paveicies, jo gaidāma Ukrainas kausa finālspēle starp sīvākajiem sāncenšiem, mājinikiem Kijevas Dinamo un kara māktās Doņeckas Šahtar komandu. Dīvaini, bet taksists mums nespēja atbildēt par biļešu cenām, tāpēc ar Nadīnu sarunājām, ka pēc restorāna dosimies uz mitekli, mazliet atvilksim elpu un dosimies uz stadionu, lai noskaidrotu, cik tad īsti viss šis pasākums maksās.

Sergejs internetā atrod, ka biļešu kases verās ciet 19:00, kas nozīmē – nekāda dižā atpūta nesanāk, un nevajag arī, jo Kijeva, alus un vasarīgais laiks mūs ir uzlādējis. Ar metro devāmies turp. Sarunājām, ja biļetes maksās dārgāk par 20 eiro, tad nepirksim, jo ir tomēr tikai atvaļinājuma pirmā diena. Nonākot pie kases palikām "uz mutes", jo biļetes (un, ja pareizi atceros, ne vēl pašas lētākās) maksāja 50 grivnas, kas ir aptuveni… divi eiro. Lieki piebilst, ka bijām sajūsmināti. Tā kā bijām ieradušies krietni ātrāk, jo nezinājām, ka spēles dienā kase strādā ilgāk, izmetām līkumu pa apkārtni pirms lielā mača.

Atgriežoties sapratām, uz ko esam parakstījušies – ja pirms stundas, kad iegādājām biļetes, visu izdarījām bez rindas, tad tagad no miera vairs nebija ne miņas. Visur Ukrainas un attiecīgo komandu simbolikas, draudzīgs noskaņojums, kaudze ar aliņiem vēl pirms spēles, mums pievienojās arī Nadīna, un tad jau bija laiks arī doties iekšā stadionā. Cenšoties neiepalikt no vietējiem faniem, ar Edi sākām bļaut futbola kluba Skonto Rīga saukļus (precīzāk, saukli, jo SKO-NTO RĪ-GA! bija viss, ko zinājām). Mums bija jākāpj diezgan augstu, bet tas bija to vērts…

VIDEO

Uzmanība uz spēli diezgan ātri palika otrajā plānā, jo abu komandu fani bija lielākais šīs spēles piedzīvojums. Sēdējām aptuveni divus sektorus no pretinieku komandas atbalstītājiem, kas nerimstoši atbalstīja savējos visu 90 minūšu un, kā pēc tam izrādījās, arī papildlaika, un "pendeļu" garumā. Tieši tā, vienīgajā dienā pilsētā uztrāpīt uz turnīra finālu, kurā spēlē vietējā komanda, turklāt viss nonāk līdz pilnīgi nokaitētai situācijai – kā jau teicu, nepieciešama arī veiksme.

Kijeva uzvarēja, un jūs varat tikai iedomāties, kas pēc tam darījās stadionā, jo neviens video to nevar parādīt. Tas der tikai tādai blāvai bildītei. Kā no rīta lasījām Dailymail’ā, pēc mūsu aiziešanas, fani no priekiem salauza arī abus vārtus.

Tādi bija mūsu piedzīvojumi Kijevā. Tas viss 26 stundās, un bija tikai atvaļinājuma pirmā diena. Turpinājums sekos!

Apskati FOTO!