Ziedu karalienes rozes – ārstniecībā, ēdienos un skaistumkopšanā

Kā vēsta sengrieķu mīts, skaistuma un mīlas dieviete Afordīte, uzzinot par sava iecerētā feniķiešu-sīriešu izcelsmes skaistuma dievības Adonīsa nāvi, gājusi meklēt viņa skaisto ķermeni Kipras kalnos. Maldoties Afrodīti savainoja asie akmeņi un ērkšķainie zari, veidojot asins lāses, kas, krītot uz zemes, pārvērtās par sārtām rozēm. Mītā gan nav precizēts tieši kādas rožu šķirnes, rozēm ir vairāk kā 25 tūkstoši šķirņu, radīšanas procesā piedalījās Afrodīte, bet, domājams, ka tā varētu būt kāda no ārstniecībā vai kosmētikā izmantojamajām savvaļas sugām – ābolsmaržas, baltās, Gallijas, Kazanlikas, krokainās, rudās, simtlapu un suņu rozes u.c.

Pie mums visplašāk sastopamas krokainās, rudās un suņu rozes. Esam pieraduši visas savvaļas rozes dēvēt par mežrozītēm un cildināt to vērtīgās īpašības, tomēr par to atšķirībām der uzzināt sīkāk.

Krokainā roze

Krokainā roze (Rosa rygosaThynbg.) ir viena no Dabas aizsardzības pārvaldes izveidotā invazīvo 36 sugu Latvijā saraksta.

Krokainā roze atpazīstama pēc krokainajām lapām un dzeloņiem, kas neļauj satvert tās zarus nevienā vietā. Zied sarkaniem vai baltiem ziediem. Krokainā roze ir mazprasīga – tā mierīgi kuplo nabadzīgās augsnēs un rāmi pacieš aukstumu, kā rezultātā gadu gaitā pārklājušas jūras piekrastes baltās un pelēkās kāpas, sausus priežu mežus un zālājus. Augšanas vietās tās veido blīvu krūmāju, kur vairs neatliek vietas citiem augiem un dažkārt arī cilvēkiem.

Ko darīt? Sākt vajadzētu ar to, ka vismaz pārtraukt krokainās rozes stādīt apstādījumos, it īpaši jūras piekrastē, kā arī regulāri veikt jauno dzinumu ierobežošanu piemājas dārzos.

Tomēr krokainajai rozei ir arī slavējamas īpašības, piemēram, tās augļi, kas ir 2 – 3 cm gari, nevienai citai rozei nav tik lielu augļu, ir bagāti ar askorbīnskābi, vērtīgiem cukuriem, bet ziedlapas var izmantot sīrupu un liķieru gatavošanai.

Rudā roze

Rudā roze (Rosa cinnamomea L.) aug mežos un krūmājos jūras līča piekrastē, sasniedzot pat 2 metru augstumu. Rudo rozi raksturo sarkanbrūni dzinumi, dzeloņu nav daudz, tie atrodas pie lapu pamatnes, ziedi – rožaini rozā.

Rudās rozes augļi ir krietni mazāki kā krokainās rozes, tomēr tie vēl papildus satur P grupas vitamīnus, karotīnus, K vitamīnus un minerālvielas. Rudās rozes augļi palīdz ārstēt aterosklerozi, hemofiliju, gastrītu, neirastēniju.

Suņu roze

Suņu roze (Rosa canina L.) ir visīstākā mežrozīte un Latvijā ir visretāk sastopamā no savvaļas rozēm. Tai raksturīgi reti un līki dzeloņi, zaļa miza, sārti vai balti 2 – 2,5 cm gari ziedi, stumbri izaug līdz 2 metrus gari. Ārstniecībā izmantojamas gan suņu rozes lapas, gan saknes, gan ziedi, tomēr visbiežāk tiek izmantoti augļi, kas īpaši labi palīdz tūskas un nieru iekaisumu gadījumos.

Visu augstāk minēto rožu augļus lieto, lai cīnītos ar mazasinību, avitaminozi, stiprinātu novājinātu organismu. Tāpat tie paaugstina organisma pretestības spējas infekcijām, sekmē audu reģenerāciju, stimulē dzimumdziedzeru funkcijas.

Rožu augļus ievāc tiklīdz tie iegūst oranžsarkanu nokrāsu, atlasa bojātos un žāvē sausās telpās, nodrošinot caurvēju. Obligāti jāizvairās no tiešiem saules stariem, jo tas neitralizēs rožu augļos esošo askorbīnskābi.

Rožu augļi ārstniecībā

Rožu augļi ārstniecībā tiek izmantoti jau no 16. gadsimta.

No rozēm var gatavot sīrupus, ievārījumus, kompotus, saldos ēdienus, uzlējumus un pat liķierus. Lūk, dažas receptes:

Gremošanas trakta tīrīšanai

200 gr. rozes augļu samaļ kafijas dzirnaviņās un aplej ar siltu (līdz 45° C) destilētu ūdeni, kamēr maisījums iegūst krējuma konsistenci. Atstāj ievilkties 3 stundas. Iegūtajai "putriņai" pievieno 2 tējkarotes medus. Apēdot šādi sagatavotus rozes augļus, tiek iztīrīts zarnu trakts. Pēc tam jāēd svaigi vai destilētā ūdenī izmērcēti žāvēti augļi.

Rozes ziedlapiņu saldais ēdiens

Ziedlapiņas sagriež, pārlej ar sagrieztu cidoniju augļu sulu cukura sīrupā, pārkaisa ar saberztu balto šokolādi. Pasniedz ar putukrējumu, rotā ar augļiem un ogām.

Mežrozes uzlējums

1 litru rozes augļu attīra no sēklām, pārkaisa ar 500 gramiem cukura un pārlej ar 3 litriem labības degvīna un 8 dienas tur siltumā. Tad nokāš, sapilda pudelēs, aizkorķē un vēlāk lieto nelielā daudzumā (1 – 3 tējkarotēm ar tēju vai ūdeni).

Tiem, kas vēlas vairāk noskaidrot par šo vai citiem ārstniecības augiem, kā arī uzzināt, kā cilvēce nonāca līdz mūsdienu aptiekās nopērkamajiem medikamentiem, jādodas uz Farmācijas muzeju Riharda Vāgnera ielā 13, Rīgā, kur to var izdarīt gan individuālā ekspozīcijas apskatē, gan organizētā grupā gida pavadībā.

Muzejā arī var atzīmēt savu vai bērnu dzimšanas dienu (vai jebkuru citu atzīmējamu dienu) un uzaicinātos viesus priecēt ar kultūras programmu, kā svētku pievienoto vērtību.

Tāpat, muzejs piedāvā telpas nelieliem semināriem, kolektīvu saliedēšanās pasākumiem, kultūras norisēm un daudz kam citam.

Seko aktivitātēm šeit.

Materiāls sagatavots sadarbībā ar Farmācijas muzeja speciālistiem – www.farmacijasmuzejs.lv, izmantojot materiālus no Jāņa Arvīda Plauža grāmatas "Veselības zālītes. Latvijas ēdamo savvaļas augu enciklopēdija" un interneta resursiem: www.fitoterapija.lv, www.daba.gov.lv, www.latvijasdaba.lv, www.wikipedia.org. 

Visi raksti, kas tapuši sadarbībā ar Farmācijas muzeju šeit.