Velnezera zivis cer izglābt ar Baltijā līdz šim nelietotu metodi

Hidroekeoloģijas institūta zinātnieki Juglas Velnezerā dodas vismaz reizi mēnesī jau aptuveni viena gada garumā. Ezera dziļākajā vietā tiek veikti dažādi mērījumi, tostarp arī skābekļa daudzums dažādos Velnezera dziļumos.

Institūta zinātniskais asistents zina pastāstīt, ka šī ezera apkārtnē pirms vairāk nekā sešdesmit gadiem notika aktīva cilvēku darbība, kas piesārņoja šo ūdenstilpni: "Šeit apkārt bija lauksaimniecības zemes riņķī. Šeit bija arī lopu dzirdītava un veļas mazgātava."

Cilvēku aktīvās darbības dēļ ezerā nonāca daudz fosfora savienojumu. Papildu barības vielu ietekmē ezerā savairojās augi un mikroorganismi. "Šīs aļģes diezgan ātri var savairoties no šīs fosfora klātbūtnes un pūstot, grimstot lejā viņas patērē ļoti daudz skābekļa," skaidro asistents.

Pētnieku zonde tiek ielaista ūdenī. Mēriekārta uzrāda, ka jau pavisam nelielā dziļumā strauji krītas skābekļa daudzums. "Redzat, kā krīt, diezgan iespaidīgi. Ir tikai 3, un ir tikai 2,5 metri. Stipri krīt. Minimālais zivju komfortam ir 4 miligrami, šeit pēc diviem metriem ir jau 0,3 un 0,4," norāda zinātniskais asistents.

Skābekļa trūkuma dēļ zivis spēj dzīvot tikai ūdens augšējos slāņos. Savukārt ziemā, kad uzsalst ledus, zivīm skābekļa nav arī ezera augšdaļā un zivis noslāpst. Apkārtnes iedzīvotāji daudzkārt ir fotografējuši noslāpušās zivis.

Pētnieki pēc daudzkārt veiktajiem mērījumiem nonākuši pie atziņas, ka skābekli ezera ūdenī varētu atjaunot ar polialumīnija hlorīda pievienošanu: "Šis ir pilotprojekts, pirmo reizi Latvijā un pirmo reizi Baltijā tas tiek darīts, mēs gribam zināt, vai Baltijas ezeri ir piemēroti šai metodei."

Polialumīnija hlorīda pulveris ar speciālu iekārtu tiks iebērts tieši ezera gultnē. Tas piesaistīs vidē esošo fosforu un nogrims ezera dzelmē.

Minēto polialumīnija hlorīdu ezerā iecerēts bērt oktobra vidū. Cerams, ka pēc tam jau drīzumā šis Velnezers atkal būs bagāts ar skābekli un labvēlīgs zivju dzīvošanai.