Kāpēc par nāvi jārunā tieši un bez nolieguma? Skaidro kapelāne Sindija Bergmane

Mēs visi labi zinām, ka esam mirstīgi, bet nez kādēļ dzīvojam tā, it kā būtu nemirstīgi. Mēdz uzskatīt, ka pēkšņa aiziešana ir "vieglāka" mirstošajam, bet nesamērīgi smagāka palicējiem.

Būt gatavam savai vai tuvinieka nāvei īsti nav iespējams, jo šī pieredze nav iespējama, pirms tā notiek, uzskata kapelāne un paliatīvās aprūpes speciāliste Sindija Bergmane.

"Ja runājam par paredzamo nāves tuvošanos, tad no emocionālā viedokļa tam nav iespējams sagatavoties, tieši tāpat kā mīlestībai. Sēru procesam, kas rodas pēc zaudējuma, protams, ir vēlams ļauties. Lai cik mēs daudz par to zinātu, sagatavoties tam nav iespējams," stāsta Sindija Bergmane.

Savā praksē viņa gan redzējusi gadījumu, kad cilvēks sagatavojies aiziešanai. "Patiesībā tas ir tieši saistīts ar to, cik cilvēks ir spējīgs apzināties savu mirstību, jo patiesībā mēs visi varam nomirt absolūti jebkurā brīdī. Ja cilvēks spēj apzināties savu mirstību un ja viņš spēj apzināties, ka viņam nepieder kontrole pār savu dzīvi, tas ir mazliet iespējamāk. Tajā brīdī mēs ļaujam šai tēmai ienākt sarunā, jo mēs apzināmies, ka tas nav mūsu varā," stāsta kapelāne.

Saistībā ar nāvi viņa iesaka lietas saukt īstajos vārdos. "Mums visiem ir zināma noliegum afāze, kurā psihe mūs pasargā no pārdzīvojumiem, kuriem mēs neesam gatavi. Spēja runāt par šiem jautājumiem arī ir signāls, ka esam gatavi par to runāt. Es aicinātu tiešām nesaukt to par aiziešanu mūžībā vai ieslīgšanu mūžīgā miegā, bet saukt to tā, kā tas ir, jo atklātība, gaisma, ko mēs ielaižam šajā tumšajā tēmā, patiesībā ir ļoti palīdzoša, kā pēc tam ar to tikt galā," saka Sindija Bergmane.

Skaties pilno raidījumu, kurā sarunā par nāvi piedalās arī dziedātājs Roberts Ošiņš, Kārļa Bardeļa atraitne Elizabete Ozola un alpīnists, Gaiļezera uzņemšanas nodaļas neatliekamās medicīnas ārsts Ivans Oleičenko.

Piesaki savu "ziloni" – tēmu, par kuru vēlētos dzirdēt kādā no 8. sezonas raidījumiem!