10 jautājumi, kas mainīs tavu dzīvi

Es dzīvoju, lai strādātu, vai strādāju, lai dzīvotu?

Viena no svarīgākajām atslēgām, lai mēs justos laimīgas, ir līdzsvars starp darbu un dzīvi. Mūs visus var iedalīt divās lielās grupās: pienākumu cilvēkos (dzīvei ir jābūt strukturētai) un baudas cilvēkos (dzīve ir dota, lai priecātos). Psihoterapeite Aiga Abožina norāda: kad esi sapratusi, pie kura tipa piederi, tev jāuzdod sev jautājums – cik lielā mērā tev piemīt īpašības no pretējā?

Ja tu dzīvo, lai baudītu, tad kādas ir tavas atbildības? Ja esi pienākumu cilvēks, kad pēdējoreiz un cik bieži no sirds izpriecājies? Jo dzīvē ir jābūt līdzsvaram. Nav pareizu vai nepareizu modeļu, un skaidrs, ka dzīves baudītāja neuzņemsies tik daudz darbu kā pienākumu cilvēks, taču svarīgi ir neiekrist galējībās. Jo abas galējības paredz vientulību. Vienā tu paliec viena, jo citi secina, ka uz tevi nevar paļauties, otrā – pārmēru strādājot, radi iespaidu, ka tev svarīgs vien darbs. Tāpēc brīdī, kad jūti, kaut kā ir par daudz, nospied bremzes pedāli!

Kā vārdā es cīnos?

Šo jautājumu uzdod par dažādiem savas dzīves jautājumiem, ne tikai darbu. Piemēram, tu esi nolēmusi kļūt slaida, tāpēc pievērs uzmanību savai ēdienkartei, brīvajā laikā daudz sporto. Uzdod sev jautājumu: kāpēc tev to vajag, kā vārdā tu to dari? Ja atbilde ir – vēlos būt veselīga –, viss kārtībā!

"Taču sievietes slaiduma jēdzienā nereti ieliek domu, ka, zaudējot svaru, viņas sev un citiem sāks patikt. Taču tā ir ilūzija, jo tam, esi slaida vai neesi, nav nekāda sakara ar patikšanu sev un citiem. Jo arī skaistas sievietes mēdz būt nemierā ar sevi. Daudzām ir ilūzija, ka tad, kad iegūs modeles augumu, viņas kļūs laimīgas. Bet tā nenotiek! Slaids ķermenis vien nedara mūs laimīgas! Bieži tieši šīs vēlmes dēļ sievietes veic plastiskās operācijas. Seko jauna un atkal jauna operācija, bet gaidītā rezultāta nav," situāciju raksturo Aiga Abožina.

Ir svarīgi saprast, ka cilvēks no malas (ne plastikas ķirurgs, ne treneris, ne dietologs) tev nevar uzdāvināt pašapziņu. Bet nemiers ar ārējo izskatu ir stāsts par to, ka tu kopumā sevi augstu nevērtē. Tas pats stāsts ir, ja tu ļoti daudz mācies vai strādā. Svarīgi ir saprast, kāds ir tālejošāks mērķis. Ja tu strādā, lai iegūtu novērtējumu citu acīs, arī tas ir stāsts par pašapziņu, kuru meklē citos.

Kas man rada piepildījuma izjūtu?

Dzīvē piepildījumu mēs gūstam tad, ja redzam jēgu tajā, ko darām. Tāpēc pavaicā sev: vai tas, ko es daru, mani iedvesmo, vai tajā redzu dziļāku nozīmi? Ja tu strādā tāpēc, ka strādā visi vai tev vajag naudu, šī atbilde ir nepietiekama. Kad tu nopelnīsi naudu, ko tu no tā iegūsi? Ja dari darbu, lai tikai samaksātu rēķinus, varbūt par to pašu algu vari atrast nodarbošanos, kas sniegs arī piepildījuma izjūtu?

"Līdz ar iegūtiem finanšu līdzekļiem piepildījumu parasti sniedz spēja sajusties meistaram, ka tu vari, tev sanāk," stāsta psiholoģe Marija Ābeltiņa.

Viens no lielākajiem motivatoriem ir iespēja darīt kaut ko pašai, nevis darboties vien pēc otra norādēm. Uzdod sev jautājumu: kur tu spēj to piedzīvot? Ja tas nav iespējams darbā, svarīgi to meklēt ārpus tā. Piemēram, brīvajos brīžos tu glezno vai cep kūkas – nodarbei nav nozīmes, galvenais, lai to varētu darīt tieši tā, kā esi iecerējusi. Tas rada prieku un vēlēšanos sev uzsist uz pleca un teikt: es ar sevi lepojos!

Vai es sev patīku?

Tas, ko domā un kā izturies pret sevi, ne tikai nosaka tavu garastāvokli, bet arī diktē tavu uzvedību. "Cilvēks nevar sevi nopulēt kā dimanta oliņu – arī negatīvās puses katrā no mums būs vienmēr," uzsver Aiga Abožina. Taču līdztekus negatīvajām īpašībām blakus vienmēr ir pozitīvās! Ja tu dzīvo ar pārliecību, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā, jāapzinās, ka tā nav objektīva realitāte, šī pārliecība ir iemācīta.

Pirmais darbs – sākt līdzsvarot domāšanu, kas sasvērusies uz negatīvo pusi. "Sāc ar to, ka atmiņas par labajām lietām izvirzi priekšplānā, nevis nobāz kaut kur tālu, it kā tās vispār nepastāvētu. Pievērs uzmanību veiksmīgiem, laimīgiem notikumiem, atceries savas uzvaras, cilvēkus, kas tevi atbalstīja, nevis kritizēja. Un dari to regulāri," iesaka Marija Ābeltiņa.

Labs vingrinājums ir katru vakaru uzrakstīt desmit lietas, par ko vari sevi uzlielīt, – kas tev izdevies, ko esi izdarījusi pati savā labā, jo tu esi vērtība! Kolīdz atkal ieraugi savus trūkumus, pretim nosauc savas pozitīvās īpašības. Jo tevī ir ne tikai mīnusi, bet arī plusi. Tu redzēsi, ka koncentrēšanās uz pozitīvo pamodinās tavus resursus un liks mainīties arī ārējai realitātei.

Vai es pamanu to, kas ir citiem, bet neredzu to, kas ir man?

Sevi salīdzinot ar citiem, mēs viegli varam iekrist lamatās, jo ārēji daudzu cilvēku dzīves izskatās labāk nekā tiek izdzīvotas realitātē. Objektīvi nav iespējams atrast cilvēku, kura dzīve būtu viscaur apzeltīta, tāpat kā nav cilvēku, kurus vajā tikai nelaimes.

Ja tu savā dzīvē pamani vien trūkumus, tas būtu līdzīgi kā pēc dienu ilguša lietus sacīt, ka lijis visu mēnesi. Ja domā, ka esi slikta darbiniece vienīgi tāpēc, ka reiz pieļāvi kļūdu, tev jāiemācās ieraudzīt, ka kļūme ir tikai viens konkrēts, turklāt pārejošs brīdis tavā dzīvē. Svarīgāk ir koncentrēties uz nākamo soli!

Kā to izdarīt? "Lai baudītu notiekošo, svarīga ir savu panākumu atzīšana. Piemēram, brīdī, kad mēs sākam kaut ko jaunu, kļūdas ir neizbēgamas. Tāpēc ir svarīgi pamanīt mazās izmaiņas, kad tev pamazām sāk izdoties. Un nesalīdzini sevi ar pasaules mēroga zvaigzni šajā jomā!" uzsver Marija Ābeltiņa. Salīdzini savu veikumu ar to, kāds tas bija vakar vai pirms mēneša. Arī konkrētās jomas veiksminiece ir piedzīvojusi kļūdas, bet viņas trumpis ir tas, ka kļūdas viņu nav nobiedējušas un viņa nav atmetusi iesāktajam ar roku.

Vai es pamanu to, kas ir citiem, bet neredzu to, kas ir man?

Noskaidro, kuru cilvēku tu apbrīno un kas tevī izraisa šo apbrīnu! Piemēram, tavai paziņai ir galvu reibinoša karjera un ļoti labs atalgojums. Nav vērts vienkārši apskaust, ka tu arī tā gribētu. Svarīgāk ir saprast, kā viņa to ir panākusi un ko viņa par to maksā, jo jebkuram panākumam un veiksmei ir sava samaksa. Varbūt viņa strādā no rīta līdz vakaram un tāpēc atsakās no savas privātās dzīves?

"Šādi, mēģinot analizēt veiksmīgu cilvēku dzīves, tu iegūsi divas lietas. Pirmkārt, var izrādīties, ka ceļš uz veiksmi nemaz nav tik sarežģīts un konkrētā cilvēka piemērs var kalpot kā virziena rādītājs, lai arī tu gūtu panākumus. Otrkārt, secinot, kāda maksa ir jāparedz par panākumu, tu vari sev godīgi atzīt, ka neesi gatava to maksāt," uzsver Aiga Abožina. Šādi tu sevi atbrīvo no ilūzijām, ieraugi realitāti un tev ir vieglāk pieņemt konkrētu lēmumu.

Vai esmu laimīga?

Mēs visas gribam būt laimīgas, vai ne? Tāpēc uzraksti eseju, ko tu ar to saproti, bet vienlaikus pieslēdz kritisko prātu, lai šī vīzija ir reāla. Piemēram, tu vēlies atrast otru pusīti, dibināt ģimeni, laist pasaulē bērnus. Tas ir īstenojams, taču kas notiks tālāk?

"Cilvēki nereti iedomājas laimi kā nofotografētu mirkli, kas ilgs mūžīgi. Pastāv ilūzija: kad mans sapnis piepildīsies, tad gan es būšu laimīga. Bet esi laimīga tagad, nevis kaut kad! Kamēr tu nebūsi laimīga, tava otra pusīte var tev vienkārši paiet garām, jo tavās acīs nebūs dzirksteles!" saka Aiga Abožina.

Ja tu neatradīsi veidu, kā priecāties par dzīvi jau tagad, tas nenotiks arī vēlāk, kad tavs sapnis īstenosies, jo bērns ne tikai laimīgi smaidīs, bet arī slimos un raudās, bet vīrs nāks mājās ne tikai priecīgs, bet arī noguris vai nomākts. Tieši šeit un tagad ir jānodrošina miers, līdzsvars un apmierinātība ar dzīvi. Un tai pašā laikā jāatvadās no ilūzijām, ka varam būt laimīgas bez pārtraukuma.

"Cilvēks, kurš pastāvīgi vēlas justies laimīgs, atrod vielu, kas šo izjūtu rada, bet šī viela pamazām viņu iznīcina. Pati pasaules kārtība rāda, ka nepastāv beznosacījuma laimes. Jebkura laime maksā – pūles, nervus, naudu, veselību. Un nevienu laimi nevar noturēt, tā ir pārejoša," saka Aiga Abožina.

Vai zinu, kādas attiecības vēlos?

Bieži vien mēs nevis analizējam to, ko pašas sirds dziļumos vēlamies, bet ļaujamies sabiedrības spiedienam. Sievietes domā: "Laiks skrien, pēdējais brīdis apprecēties!" vai arī salīdzina: "Visas draudzenes jau apprecējušās, vai esmu sliktāka, ka to nespēju?"

Ja tu pieņem sabiedrības noteikumus, lai tikai tev nebūtu jākaunas par to, ka neatbilsti kādiem priekšstatiem, vai arī dari visu, lai varētu sacensties un ar savas dzīves notikumiem palepoties, tu neuzdod jautājumu, ko pati vēlies, bet gan tiecies pēc tā, kas ir labi apkārtējiem. Un šeit arī sākas jukas. "Kur ir vēlme atbilst citu priekšstatiem, tur vienmēr ir bailes, ka vari piedzīvot pretējo – ka neiekļausies sabiedrībā, ka tevi kritizēs, neuzskatīs par veiksmīgu. Bet bailes liek rīkoties haotiski," uzsver psiholoģe Veronika Semenkova.

Tāpēc, pirms kādu esi satikusi, tev jāzina, tieši ko tu vēlies – kādas attiecības piedzīvot un kādu vīrieti satikt. Un nevis kādu mītisku pozitīvo varoni, bet reālu cilvēku ar savām nepilnībām. Piemēram, tu vēlies ilglaicīgas nopietnas attiecības. Ja tā, paņem papīra lapu, uzzīmē vairākus kvadrātus un katrā ieraksti pa vienai īpašībai, ko tu vēlētos redzēt savā vīrietī. Piemēram, gudrs, atbildīgs, labi pelna, labs mīlnieks, kārtīgs, plecīgs un izskatīgs utt. Ideālu cilvēku nav, tāpēc izvēlies, kuru kvadrātu izsvītrot.

Piemēram, visas labās īpašības ir, bet nav laba seksa. Tu varēsi ar to sadzīvot? Ja ne, izsvītro citu kvadrātiņu, piemēram, gudrību. Viņš būs seksuāls, turīgs, skaists, bet… dumjš. Un atbildi sev uz jautājumu: vai spēsi ilgstoši būt blakus šādam vīrietim? Veidojot šādu sarakstiņu, tu vari saprast savas prioritātes un to, uz kādiem mīnusiem būsi gatava pievērt acis. Savukārt, ja esi attiecībās, kurās nejūties labi, tev atkal ir godīgi jāatzīst, ko tu vēlies. Jo mēs pievelkam to partneri, kam tobrīd esam gatavas. Tavs puisis ir tavs spogulis. "Ne velti, tiekot skaidrībā ar sevi, mainās arī apkārtējie apstākļi," uzsver Veronika Semenkova. Tāpēc sāc ar sevi, un tad mainīsies arī attiecības!

Vai esmu neiecietīga?

Ja mēs atsakāmies no saviem sapņiem un nejūtamies piepildītas, redzot kādu, kurš savu sapni ir īstenojis, tas iekšēji skrāpē. Rodas agresija, un šī iekšējā sāpe tiek pavērsta vai nu pret sevi (redz, tev nekā nav!), vai pret otru. Ir viegli ieslīgt sevis žēlošanā un dzīves vainošanā, ka visiem citiem bija labāki apstākļi, tāpēc man nekas nav izdevies.

Šīs ir izjūtas, kas mūs saēd un kādā brīdī liek iemitināties bezspēcības izjūtai. Tas, ko paveicam, mums sniedz pašvērtības izjūtu, bet atteikšanās no rīcības un lēmumu pieņemšanas liek mums justies bezspēcīgām. Un bezspēcības māsa ir dusmas. Ilgstoši bezspēcību mēs nevaram izturēt – vai nu krītam depresijā, vai kļūstam ļoti agresīvi. Tāpēc, ja esi neiecietīga, padomā, kas tevī izraisa šo izjūtu, aicina Marija Ābeltiņa. Jo pat no sarežģītas situācijas izejas vienmēr ir vairākas!

Vai es protu pateikt nē?

Šis īsais vārdiņš ir kā burvju atslēga, lai justos labi. Ja tu vienmēr un visiem gribi būt jauka, pateikt nē ir ļoti grūti. Ja nespēj pateikt nē citiem, tu šo vārdu nemitīgi saki pati sev.

Ar ko tu aizpildi savu dzīvi, savu laiku? Nav vērts nemitīgi izpalīdzēt vai uzturēt attiecības ar cilvēkiem, kas liek tev justies nevērtīgai vai atņem laiku tam, kas tev patiešām svarīgs. Piemēram, ilgstoša komunikācija ar izteikti kritisku cilvēku ir destruktīva. Nosaki savas dzīves prioritātes, cilvēkus, kas tev daudz nozīmē, un tu ieraudzīsi, kas tev jāpalaiž vaļā. Jo katru reizi, piekrītot kaut kam citam, tu saki nē tam, kas tev patiesi ir svarīgs. Ja nav viegli noteikt prioritātes, izpildi šo uzdevumu: ieliec savai dzīvei atzīmi. 10 balles ir piemērojamas tad, ja viss ir izdevies tik labi, ka nebūtu žēl, ja jau rīt pienāktu beigas.

Skaidrs, būtu dīvaini, ja 35 gadu vecumā tu jau būtu paspējusi izdarīt itin visu. Taču, ja savai dzīvei ieliec 4 balles, bet gribētos to novērtēt vismaz ar 7, godīgi sev pavaicā: kam jānotiek, kas jāpiepilda, lai būtu septiņnieks? Tici, atbildes atnāk ātri, jo patiesībā mēs katra zinām, kas mums ir vajadzīgs.