"Skaties uz mani, kad es ar tevi runāju!" Eksperti skaidro, kāds acu kontakts ir pareizs
"Skaties uz mani, kad es ar tevi runāju," šo lūgumu daudzi no mums ir no savas mātes dzirdējuši gandrīz visu bērnību un pat jau pieaugušā dzīvē. Kaut kādā ziņā tas, kas ums pašiem vienmēr šķita kā pareizais acu kontakts, bieži vien bija mazāks nekā viņai.
Tik daudziem no mums ir teikuši, ka, runājot, jāskatās otram acīs. Bet kāds acu kontakts ir pareizs, runājot ar citu cilvēku vai klausoties viņā?
Nav noteikumu, bet gandrīz vienmēr "cilvēki skatās vairāk, klausoties, nekā runājot, lai gan skatīšanās gandrīz nekad nav tikai nepārtraukts skatiens," CNN teica Džūdita Hola, sociālā psiholoģe un universitātes goda psiholoģijas profesore, emeritētā Ziemeļaustrumu universitātē Bostonā.
Tas ir tāpēc, ka, runājot vai klausoties, mūsu acis nepārtraukti veic daudzas nelielas kustības. Un, lai gan cilvēkiem parasti ir laba izjūta par to, kad acu kontakts šķiet pārāk intensīvs vai pārāk vājš, Hola norādīja, ka pareizo intensitāti nav iespējams kvantitatīvi noteikt.
Tomēr ir dažas nianses, kas jāņem vērā.
Vairāk nekā tikai sociāla pieklājība
Saruna ar cilvēku, kurš novērš skatienu, var šķist aizvainojoša. Taču acu kontakts sarunas laikā pilda funkcijas, kas nav tikai vienkārša pieklājība.
"Acu kontakts nav tikai sociāla pieklājība; tas patiesībā ir smadzenes stimulējoša mijiedarbība, un tas ir ļoti būtisks cilvēku savstarpējās saiknes elements," sacīja Melisa J. Perija, Sabiedrības veselības koledžas dekāne Džordža Meisona Universitātē Fērfaksā, Virdžīnijā.
Kā sociālas būtnes cilvēki gūst informāciju no citiem, skatoties, novērojot un klausoties, sacīja Perija. Viņa norādīja, ka mūsu smadzenes ir "optimizētas", lai caur acu kontaktu un citām neverbālām pazīmēm, tostarp sejas izteiksmi un ķermeņa valodu, uztvertu citu cilvēku sniegto sajūtu informāciju.
"No neirobioloģiskā viedokļa smadzenes reaģē uz cilvēka autentiskumu, empātiju un uzticamību, pirms prāts veido viedokli par to, ko šis cilvēks saka."
Acu kontakts organismā izraisa arī neiroķīmiskas reakcijas, tostarp oksitocīna izdalīšanos – šis neiropeptīds spēlē izšķirošu lomu sociālo saišu veidošanā, norādīja Viskonsinas-Madisonas Universitātes psiholoģijas profesore Paula Nīdentāle, kuras pētījumi veltīti neiroloģiskajām, kognitīvajām, sociālajām un kultūras/sabiedriskajām ietekmēm uz sejas mīmiku un acu skatienu.
"Acu kontakta sākotnējā funkcija ir veidot sociālu saikni ar kādu cilvēku un aktivizēt smadzeņu atalgojuma sistēmu, kā arī veicināt oksitocīna izdalīšanos, lai nodrošinātu, ka visi ir iesaistījušies šajā "dejā" un turpinās tajā piedalīties."
Papildus mijiedarbībai ar smadzeņu atalgojuma sistēmu acu kontakts ir svarīgs arī informācijas ieguvei.
"Mēs uzzinām par cilvēku noskaņojumu, uzvedību un daudzām citām lietām, novērojot viņus," norādīja Hola, "gan tiešā saskarsmē ar cilvēkiem, gan novērojot viņus bez viņu ziņas."
Skatīties kādam acīs, kad viņš ar tevi runā, nenozīmē, ka ir jāskatās tieši acīs, viņa teica. Pat cilvēki, kuriem nav dzirdes grūtību, sarunas laikā mēdz nedaudz lasīt no lūpām, teica Hola, ja gadījumā esi pamanījis, ka skaties kādam uz muti, kamēr viņš runā.
Ilgāks skatiens nav labāks
Runājot par saziņu, ilgāks acu kontakts ne vienmēr ir labāks, brīdināja Perija.
"Veselīga saziņa ir atkarīga no dabiska, periodiska acu kontakta," viņa teica.
"Pārāk mazs acu kontakts var liecināt par nedrošību vai atsvešinātību, savukārt pārāk daudz var radīt iespaidu, ka tas ir iebiedējošs vai konfrontējošs."
Skatiena novēršana saziņas laikā var arī liecināt par distanci un atturību, viņa teica, vai pat par noslēpumainību.
Cilvēkiem, kuri uzskata, ka atrodas dominējošā pozīcijā salīdzinājumā ar sarunu biedru, ir nedaudz mainītas attiecības attiecībā uz to, cik daudz viņi veido acu kontaktu, runājot un klausoties, teica Hola.
"Viņu acu kontakta proporcija, runājot, palielinās, bet klausoties – samazinās," teica Džūdita Hola.
Pastāv arī atšķirības starp vīriešiem un sievietēm. "Ir labi zināms, ka sievietes sarunas laikā skatās uz citiem biežāk nekā vīrieši," teica Hola, norādot, ka visintensīvākais acu kontakts saziņas laikā novērots sieviešu pāros, bet vismazākais — vīriešu pāros.
Kultūras atšķirības var ietekmēt arī to, kāds acu kontakts tiek uzskatīts par pieņemamu.
"Kaut arī pastāv daudz kultūras universālo aspektu, konkrētām kultūrām var būt savas normas."
Etniskās grupas var atšķirties arī attiecībā uz noteiktām situācijām, kas saistītas ar acu kontaktu, piemēram, vai ilgstošs acu kontakts ar priekšnieku sarunas laikā tiek uzskatīts par uzmanības izrādīšanu vai par necieņas izpausmi, viņa piebilda.
Nīdentāle teica, ka pastāv "nepārtrauktība" attiecībā uz to, cik lielā mērā acu kontakts dažādiem cilvēkiem var šķist pārāk uzbudinošs — vēl viens iemesls, kāpēc nav stingru un nemainīgu noteikumu par to, cik daudz acu kontakta ir piemērots sociālās situācijās.
Cilvēki ar dažiem neiroattīstības traucējumiem, piemēram, autismu, parasti izvairās no acu kontakta, teica Nīdentāle.
"Tiek uzskatīts, ka cilvēkiem ar autismu augsta uzbudināmība rada nepatiku. Tādējādi izvairīšanās ir adaptīva emociju regulēšanas stratēģija," viņa teica, norādot, ka tas nav vienīgais iemesls, kāpēc Cilvēki ar autismu izvairās no acu kontakta.
Ja jums nepatīk, cik ilgi kāds uz jums skatās, vai otrādi, ko jūs darāt?
Vienkārši apzināties acu kontakta un citu neverbālo saziņas veidu spēku jau ir solis pareizajā virzienā, teica Perija.
"Tas ir daudz spēcīgāks un ietekmīgāks, nekā kāds no mums apzinās," viņa teica.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
