"Sporta zālē varētu dzīvot, gribu būt aktīva līdz pēdējam!" 63 gadus vecā Sveta iedvesmo izvēlēties enerģisku ikdienu

Svetu sporta zālē, spēka zonā jeb pie "dzelžiem", var satikt piecas reizes nedēļā, katru darba dienu. Savukārt nedēļas nogales bieži tiek aizvadītas pastaigās. Tāda ir viņas ikdienas disciplīna jau astoņus gadus. Kvalitatīvas un enerģiskas dzīves pamats ir regulāra kustība, sarunā ar "tv3.lv" uzsver Sveta.

"Sāku aizdomāties par sportu, kad man palika 55 gadi. Vīrs saslima ar aneirismu, viņš kļuva par invalīdu, līdz ar to – es redzēju, kā spēcīgs cilvēks pārvēršas par nevarīgu. Es sāku domāt, ka negribu tādas vecumdienas," stāsta Sveta.

Ceļš uz spēka treniņiem sākās mājās, ar hantelīšu cilāšanu vakaros pēc darba. Viss bija jāsāk no nulles, pirms tam sports bijis diezgan svešs. Skolas laikā Sveta fizkultūras stundas pat bastojusi. Vienīgais, kas bērnībā paticis – doties visur ar kājām.

"Sākumā neko nesapratu, pēc darba cilāju hantelītes, tad man meita teica – mammu, negribi iet uz sporta zāli? Es piekritu. Sākumā trenējāmies kopā, tad meita mudināja sākt vienai pašai. Un tā es sāku. Šobrīd bez sporta es nevaru iztikt, es sporta zālē varētu dzīvot. Pats galvenais – es taču negribu pavisam vecumdienās palikt nevarīga, uz gultas, bērniem par slogu. Līdz pēdējam gribu būt aktīva, ar mazbērniem pavadīt laiku," saka Sveta.

Sporta zālē iejusties daudz palīdzēja meita, par to Sveta viņai ir ļoti pateicīga. Tālāk jau daudz apgūts pašmācībā. Nedēļas dienas nu ir sadalītas stingrā disciplīnā, katru dienu veltot konkrētai muskuļu grupai. Ikdienas labsajūtā svarīgs arī uzturs, precīzāk – balanss.

View this post on Instagram

Ne tā parastā omīte

Pēc astoņiem gadiem veselīgākā dzīvesveidā un regulāros treniņos Svetas galvenā atziņa – ķermenis un organisms neatbilst gadiem, tagad viņa jūtas gluži tāpat, kā 40 gadu vecumā.

"Es satieku jaunākas sievietes un vīriešus vecumā ap 45…50 gadiem, viņi saka: Tu bieži brauc uz Turciju, tur ir lētākas zāles, ja sāp ceļgali, mugura. Es nezinu tādas sāpes, es tiešām nezinu! Es pieceļos no rīta, man nav nekāda stīvuma vai ceļgalu sāpēs. Man tādu sajūtu nav. Tas ir galvenais – es nejūtu atšķirību, kāda biju četrdesmit gadu vecumā, un kā es jūtos tagad," saka Sveta.

Laužu stereotipus un ne tā parastā omīte – tā Sveta par sevi raksta sociālajos tīklos. Viņa vēlas mudināt ikvienu rūpēties par sevi, lai justos "labi un dzīvotu atbilstoši mūsdienām", tomēr nereti saņem arī negācijas – tā uzvesties nepieklājoties.

"Man raksta cilvēki, protams, bez profila bildēm. Ir komentāri – kāda jēga, tāpat mēs visi nomirsim, smadzenēs biezpiens," stāsta Sveta.

Viņa turpina: "Bet, kas ir tas noteicošais? Tātad sanāk tā, ja tu nodarbojies ar sportu un centies ģērbties atbilstoši mūsdienām, tad tev ir biezpiens galvā. Bet, ja sēdi mājās pie televizora, adi zeķes, tad esi gudra? Galvenais ir atbilst vecumam? Ja tev ir 63 gadi, tad nevari ģērbties atbilstoši mūsdienu tendencēm. [..] Es gribu izskatīties labi savā vecumā nevis izskatīties jaunāka."

Atbalstošus vārdus sociālajos medijos gan biežāk sanāk dzirdēt no gados jaunākām sievietēm. "Viņas redz, kādas viņas grib būt. Nevajag baidīties novecot, vajag baidīties novecot galvā. Ja tu esi stagnāts, nepieņem visu mūsdienīgo, protams, tu noveco. [..] Es dažkārt brīnos, kur palikušas sievietes, kas jaunībā bija jautras, interesējās par mūziku. Viņas joprojām ir palikušas tajā pagātnē un slavē to, cik tie gadi labi bija. Kādēļ nevar dzīvot līdzi mūsdienām?" bilst Sveta.

Uzmundrinājumu Sveta bieži dzird arī sporta zālē, sevišķi no "kačakiem". "Man nāk klāt jaunas sievietes un saka, cik labi es izskatos. Bet vislabākie komentāri, – man nāk klāt arī sportisti, riktīgie kačaki un saka: Jums ir laba forma! Tas motivē, tātad es pareizi daru."

Katram, kas vēlas iesākt trenēties, viņa noteikti iesaka atrast treneri, lai apgūtu pareizu tehniku un neiedzīvotos traumās.

"Sākumā svarīga ir motivācija. Ir jāatrod, kas tevi motivē. Man sākumā nebija disciplīna, bija jābūt motivācijai. Pēc tam izveidojās disciplīna, un es eju uz sporta zāli, kā uz darbu. Disciplīna ir svarīgāka nekā motivācija, jo motivācijas var arī nebūt," bilst Sveta.

Sporta zālē apmeklētāju vecuma diapazons ir gana plašs – no jauniešiem līdz senioriem, par to Svetai prieks. Kustību prieku viņa cenšas nodot arī saviem mazbērniem. "Jaunākais mazdēliņš jau ir pieradis, viņš man prasa, vai es iešu uz sporta zāli. Viņš uzskata mani par pilnīgi savādāku omīti. Ja aizejam uz bērnu laukumiņu, viņš sauc mani paskriet kopā," bilst Sveta.

Sarunas noslēgumā viņa aicina motivēt seniorus – doties dabā, staigāt, nūjot – darīt jebko, bet kustēties.