Vai zini, kā iemīlējušies cilvēki uzvedās senākos laikos?

Gluži kā Valentīndiena

Kad Indijā radās senā garīgā mācība tantra, tā sludināja seksualitāti kā dievišķu dāvanu, dzimumattiecības tika vērtētas kā patiesi garīga pieredze un mīlēšanās kā augstākā no mākslām. Budistu un hinduistu tantristi uzskatīja, ka garīgā attīrīšanās notiek caur sievietes ķermeni, nodarbojoties ar tantrisko seksu. Tāpēc sievieti neuzskatīja par vīrietim pakļautu būtni kā citās pasaules daļās. Izejot pirmo iniciāciju, pāris vakaru pavadīja, grimstot piecās baudās: ēda zivis, gaļu un graudaugus, dzēra vīnu un mīlējās. Uzvedās gluži kā mēs Valentīndienā, bet saskatīja tajā citu jēgu.

Mīlestība kā slimība

Agrāk romantiskā mīlestība visvairāk interesēja dzejniekus, gleznotājus un citu mākslu pārstāvjus, bet tagad par to dzīvi interesējas neirozinātnieki un ārsti. Teorētiski, protams. Kopš atklāts, ka mūsu domas, jūtas un rīcību vada dažādu centru aktivizēšanās un vielu izdalīšanās smadzenēs, iemīlēšanos var pētīt kā jebkuru slimību, salīdzinot pazīmes, slimības gaitu un prognozējot tās izraisītās sekas.

Dopamīna deva mīlētājiem

Kopš mums pieejama smadzeņu funkcionālā attēldiagnostika, atklāts, ka, uzlūkojot savu mīļoto, cilvēkam aktivizējas tieši tā smadzeņu zona, kas visvairāk atbildīga par dopamīna izdalīšanos. Ko tad dara dopamīns? Tas rada uzbudinājumu, emocionālu pacilātību, enerģijas pieplūdumu, vēlmi un spēju būt aktīvam garīgi un fiziski. Tieši tas ļauj iemīlēšanās sākumā zvaigznes vērot caurām naktīm, mīlēties līdz rīta ausmai un nejust spēku izsīkumu.

Mans vienīgais! Mana vienīgā!

Kādā plašā aptaujā, kas veikta ASV, noskaidrots, ka 79% vīriešu un 87% sieviešu nespēj izjust romantisku kaisli pret vairāk nekā vienu personu vienlaikus un neietu uz tikšanos ar citu, ja, piemēram, Valentīndienas vakarā mīļotais izrādītos aizņemts. Bet šī vilkme tikai pie viena vienīgā nāk līdz ar iemīlēšanos, jo, kamēr tā nebija pārņēmusi sirdi un prātu, tie paši cilvēki atzina, ka vienlaikus spēj izjust simpātijas pret vairākiem pretējā dzimuma pārstāvjiem.

Mīlestība iet caur vēderu

Ir tik daudz faktu, kas apstiprina, ka iemīlējušies cilvēki uzvedas visai dīvaini. Piemēram, pirms gadiem 400 Anglijā sievietes uzskatījušas, ka ir labi iecerētajam cept nelielas maizes bulciņas. Bet, pirms likt krāsnī, pielikušas šos kukulīšus pie kaunuma lūpām. Ja vīrietis šādu kukulīti apēdis, viņš iemīlējies tā cepējā. Savukārt, kad abi jau bija tikuši līdz romantiskām vakariņām, kurās mēdza ēst zivi, arī to pirms gatavošanas sieviete vispirms ielikusi vagīnā. Lai mīlestības burvju spēks vīrietim neiet mazumā.

Gluži kā Valentīndienā!

Neviens vīrietis nespēj palikt vienaldzīgs, ieraugot kājiņas, kas tērptas augstpapēžu apavos. Bet jau pagājušā gadsimta 60. gados parādījās līdzīgs fetišs, kas sievietes darīja vai trakas, – gludas ādas vai lakādas zābaciņi ar superaugstu papēdi. Tie sniedzās līdz celim vai vēl augstāk, turklāt nereti bija greznoti ar mežģīnēm. Pātadziņas pārdeva atsevišķi. Vēsture atkārtojas.

Kas to izgudroja?

Feministes uzskatīja, ka romantisko mīlestību ir izgudrojuši vīrieši, lai turētu sievieti važās. Bet kāpēc pašas sievietes pēc tās tiecas tik aizrautīgi? Senie grieķi bija izprātojuši, ka mīlestība ir "dievu trakums", kas uz laiku padara cilvēku dīvainu. 11. gadsimtā domātājs Kapellans secināja, ka romantiskā mīlestība ir sātana roku darbs. Bet cik nav lasīts, ka tā ir Dieva dāvana? Vārdu sakot – ir varianti. Un pirms gadiem desmit psihoanalītiķi rezumējuši tā: cilvēki aktīvi veido romantiskās attiecības, bet neapzinās, kāpēc.

Nestabilais iemesls

Eiropā tikai aptuveni 19. gadsimtā romantisko mīlestību sāka uzskatīt par vērā ņemamu pamatu, lai abi mīlētāji precētos. Un kādas tam ir sekas? Kamēr laulību pamatā lielākoties bija ekonomiski apsvērumi, tās bija stabilas. Cik laimīgas, nezinām. Bet tagad, kad lielākoties precamies mīlestības dēļ, lielākoties arī šķiramies, kad pirmā mīlestības fāze beigusies. Iemīlēšanās fāze ilgst vien pāris gadu, un to nav iespējams mainīt, kamēr zinātnieki nav izdomājuši kādu vakcīnu pret iemīlēšanās apsīkumu.