Kārlis Būmeisters: "Mūzika kļuvusi par baltmaizi, ko nenovērtējam"

Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas 32. gadadienas svētku koncertā "Mīlot Latviju" ar īpašu dziesmu uzstāsies Kārlis Būmeisters. Labi zināmo dziesmu "The War is not over" ("Karš nav beidzies"), ko Kārlis kopā ar Valteru izpildīja Kijivā.

"Šī ir tā dziesma, ko, pēc Valtera aiziešanas, es tā regulāri neizpildu. Šis 4. maijs ir ieguvis savādāku nokrāsu, saistībā ar Ukrainas karu. Nebija divu domu, ka jāizpilda tieši "The War is not over". Simbolisms un pravietisms izskan šajā dziesmā. Skaidrs, ka mēs paši dziesmām piešķiram tās īpašās, simboliskās vērtības, bet jebkuram mākslas darbam ir jābūt dziļumam, lai to vērtību varētu tam piedot," stāsta Kārlis.

Dziesma ar dziļāku nozīmi gan 2005. gadā, gan tagad.

Jā, jāatzīst, ka tas bija Ukrainas oranžās revolūcijas laiks. Cilvēki, kas gribēja, varēja arī tobrīd šajā dziesmā zināmu zemtekstu atrast. Šobrīd, izpildot šo dziesmu, teksta nozīme ir krietni dziļāka gan man, gan klausītājiem.

Šis ir emocionāli grūts laiks, ja skatās uz tavu pieredzi, tad tev dzīvē ne reizi vien ir nācis atvadīties no tuviem cilvēkiem, kā tam var tikt pāri? Piemēram, pirms 17 gadiem jūs bijāt trīs – tu, Valters un Mārtiņš Freimanis, tagad dziesmu tev ir jāizpilda vienam.

Man bail, ka es neko diži gudrāku, kā visiem jau ir zināms, nepateikšu. Ir svarīgi sevī reizēm pavērtēt to, kas no šiem aizgājušajiem cilvēkiem ir palicis tevī, kā viņi tavu pašreizējo dzīvi, garastāvokli, vērtības ir ietekmējuši.

Kārlis Būmeisters

"Piemēram, mans opis vai mani labākie draugi, kuri ir aizgājuši, reizēm mierinoši apzināties to, ka tas, kāds tu šobrīd esi, zināmā mērā ir tieši šo tuvo cilvēku nopelns. Viņi ir mani pilnveidojuši. Tas varbūt ir tas, kā var tās sajūtas ievirzīt pozitīvā gultnē un piedot tām pārlaicīgumu, ja ne pat mūžības dimensiju. Es skatos uz savu puiku, kuram ir septiņi gadi, un arī pie sevis domāju, vai viņam būs kaut kas no viņa vecvectēva, kuru viņš savā dzīvē nav redzējis. Kāpēc lai nebūtu? Kad kādas iezīmes ieraugi, tas ir tik patīkami."

Ja mēs tā vienkārši runājam par vērtībām, tad ir vērts tomēr saprast, kur tās vērtības sakņojas. Es nerunāju par lielām, demokrātiskām vērtībām, bet par ikdienišķam vērtībām, rakstura iezīmēm, ir vērts kādā brīdī apstāties un parekflektēt, kur tās lietas, kuras mēs ikdienišķi darām, sakņojas.

Ko tev pašam nozīmē 4. maijs?

Ir divi būtiski datumi, neskaitot Varoņu piemiņas dienu, kas ir Lāčplēša diena. Ja salīdzinām 18. novembri ar 4. maiju, tad man tomēr šķiet, ka, tādā matemātikas valodā runājot, izdarīt to, ko izdarīja mūsu valsts vīri un sievas pirms vairāk nekā 100 gadiem 18. novembrī, būtu kaut kas līdzvērtīgs, kā izrēķināt pareizi sarežģītu augstākās matemātikas algoritmisko vienādojumu, es domāju sarežģītības līmeni.

Kārlis Būmeisters

"Savukārt, 4. maijs man vairāk tomēr asociējas ar vienādojumu 2 + 2, ja to pareizi izrēķina, tad rezultāts ir pareizs. To sakot es negribu teikt, ka es šo datumu mazāk novērtēju. Nebūt, nē. Dzīvē ir vajadzīgas gan sarežģītas, gan vienkāršas lietas. Bieži vien panākt to, lai tev kāja nepaslīd vienkāršos mēģinājumos un lietās, ir daudz svarīgāk. Jā, mums un mūsu toreizējās "Tautas frontes" biedriem izdevās, bet, atklāti sakot, es nespēju saredzēt, pie tā brīža situācijas, jebkādu citu veidu, kā varētu šo būtisko problēmu atrisināt."

Paldies Dievam, ka tas veids, kā to varēja atrisināt, bija gana vienkāršs. Līdz ar to, es neaizraujos un šo dienu nesaucu par "Baltā galdauta dienu" vai tamlīdzīgi. To es nedaru, bet katrā ziņā tās dziļās ģeopolitiskas pārdomas gan man, gan maniem draugiem, kas arī seko līdzi politikas procesiem, ir. Mēs parasti šajā dienā sazināmies, viens otru apsveicam, pārrunājam šīs lietas, ar domu, lai nezustu modrība.

Tu ieminējies par politiku. Pēdējos septiņus, astoņus gadus tu dzīvo starp Latviju un Briseli.

Tā ir, jā. Es arī vairs īsti neskaitu, bet septiņi, astoņi gadi jau būs.

Kā tu tagad skaties uz Latviju, jo noteikti no Briseles to redzi citādi?

Kā ar daudzām lietām, ir nepieciešams kaut īsu brītiņu pabūt prom, lai saprastu, cik tas tev ir svarīgi. Lai gan es esmu allaž kopš bērnības audzināts gana patriotiski, jāatzīst, vēl joprojām mēģinu izmantot katru iespēju kādā brīvā pēcpusdienā tomēr nokļūtu Latvijā.

Kā mēs izskatāmies no malas, runājot ar kolēģiem tur, tev ir vairāk kauns vai vairāk lepojies ar mums?  

O, nē! Kauns man absolūti nav. Jāsaka tā, ka es nekad nebūšu tas, kurš pirmajā rindā mēģinās iespraukties, sakot to, cik lietas ir sliktas vai negatīvas, lai arī reizēm apzinos, ka ir lietas, kas mums nav izdevušās.

Kārlis Būmeisters

"Stresa tests man ir vienkāršs, es, pirmkārt, pajautāju sev, vai es pats neesmu pieskaitāms pie ķēdes vāja posma, attiecībā uz problēmu, ko mēs tobrīd iztirzājam. Bieži vien atbilde ir tāda, ka tā vaina, ko es saskatu manā valstī attiecīgajā jautājumā, tikpat labi slēpjas kādā manā neizdarībā. Līdz ar to ir tā glupi (smejas) kritizēt kādu citu, pirms tu neesi sakārtojis pats savu virtuvi."

Ir daudz, par ko lepoties, ir daudzas problēmas, bet bieži vien brīdī, kad sāku vairāk analizēt, saprotu, ka es ne reizi vien, kā indivīds, esmu tās problēmas pusē, nevis atrisinājuma pusē. Ja savā rīcībā kaut ko izmainu, tad arī varētu ķerties un skatīties tālāk.

Es saskaitīju, ka tu jau vairāk nekā 33 gadus esi uz skatuves. Kā tu novērtē to laiku un kā tas tev palīdz esošajā darbā?

Mēs gandrīz visi latvieši no trīs gadu vecuma esam sākuši dziedāt. Jāsaka, ka lielākā daļa lietas, kas mani dzīvē ir uzrunājušas, ir kaut kādā mērā pateicoties skatuvei. Tie pavedieni, ko mēs redzam kriminālseriālos, kur pie tāfeles ir sazīmētas shēmas, kas ved uz lietas atrisinājumu, tad manā gadījumā skatuve – mūzika vai televīzija, ir viens no tiem pieturas punktiem, kur kādā brīdī visi pavedieni savelkas kopā.

Kārlis Būmeisters

"Es to novērtēju jau gana ātri, bērnībā, un sapratu, ka labprāt gribētu būt mūzikā, kas man ir tuva, un nodarboties ar to tādā kvalitātē, kāda man, pirmkārt, ir mīļa un tuva, mazāk orientējoties un rēķinoties ar biznesa pusi, kas radio stacijām būtu jāpiedāvā vai, skatoties kalendārā, uztraukties, kad pēdējo reizi ir kaut kas izdots."

Arī izglītības ziņā es apzināti gāju citu ceļu, ar domu, lai man mūzika būtu kas ekskluzīvs. Šobrīd es labprāt uzspēlēju, uzdziedu tik daudz, cik es gribu, un priecājos par katru, kurš paklausās vai sajūt manā mūzikā kaut ko sev tuvu.

Tev ir bijuši daudz dueti, populārākais bija ar Valteru, jo jau no bērnības bijāt kopā, tāpat ir dueti ar meitenēm – Montu, Sabīni Berezinu, Aiju Andrejevu, kā tie izveidojas?

Viss norisinās absolūti dabīgi. Jā, mēs latvieši esam dziedātāju tauta, bet, no otras puses, mēs neesam tik daudz, lai mēs viens otru nepazītu, vai nebūtu pieejami kontakti tālrunī. Tas parasti notiek diezgan organiski.

Kādā sarunā, par jaunajiem māksliniekiem, tu teicāt, ka svarīga ir klausītāja attieksme un atbildība pret jaunajiem māksliniekiem.

Kā lai tev saka, atšķirībā no padomju laika, kur mūsu sešiem vai desmit tiešām ģeniālajiem komponistiem un tikpat daudz ģeniālajiem solistiem bija tā ekskluzivitāte nekonkurēt radio stacijās un plašu ierakstu veikalos ne ar "The Beatles", ne ar "The Rolling Stones" vai "Pink Floyd". Šobrīd, nesaku, ka tas ir kas slikts, bet nenoliedzami Holivudas filma, nopulēta, nogludināta un dārgi izmaksājusi, pirmajā acu uzmetienā kaut kādā ziņā vienmēr šķitīs pievilcīgāka. Šobrīd ar bezmaksas mūziku, ar straumēšanu un tamlīdzīgi, mūzika kļuvusi par tādu baltmaizi, kuru mēs tā baigi nepamanām. Nelasām dziesmu tekstus.

Kārlis Būmeisters

"Jā, taisnība, varbūt arī zināmā mērā dziesmu teksti ir kļuvuši mazāk būtiski, nekā agrāk, bet tā uzmanība mūzikai ir kļuvusi krietni piezemētāka. Ja tīņi agrāk klausījās mūziku un viens ar otru to pārrunāja, vienalga kāda tā būtu, tad šobrīd tās ir datorspēles. To mēs redzam arī lielveikalos, mūzikas disku nav, bet datorspēles ir."

Tā mana doma, lūgums, cik nu lūgums, vairāk aicinājums ir, iespēju robežās, brīdī, kad skan kaut kas latviešu valodā, piespiesties nedaudz vairāk un ieklausīties ne tikai pirmajā rindiņā, bet aizvilkt līdz sestajai rindiņai un varbūt iepatīkas, jo šobrīd tehnoloģiskais process, paldies Dievam, ir kļuvis tik pieejams, ka skaņas kvalitātes ziņā latviešu mūziku var "piedzīt" augstākajam līmenim.

Patiesībā jau nekad nevar zināt, cik aktuāla dziesma būs pēc gadiem pieciem, desmit.

Tas jau nav noslēpums, ka bieži vien skaņa, tās izpildījums noveco, bet dziesmas vārdi ir tie, kas patiesībā dziesmu padara mūžīgi aktuālu. Piemērs ir "The War is not over". Ja šī smukā dziesmiņa būtu ar citiem vārdiem, tad skaidrs, ka mēs šodien nerunātu par šo dziesmu.

Tu pats arī raksti dziesmu vārdus vai tev ir autori?

Man, paldies Dievam, ir jāatzīst, ka ir tā privilēģija ar vienu, otru autoru sastrādāties. Tā man pašam reizēm ir liela bēda, varbūt esmu pārāk kritisks pret sevi, bet vārdu rakstīšanā man vēl ir kur augt.

Kā tev ir, sākumā ir melodija un tad vārdi vai otrādi?

Laikam melodija. Bet jāatzīst, ka tā arī laikam ir problēma, ka daudzas dziesmas nav novestas līdz galam tā iemesla dēļ, ka tajā brīdī, kurš tobrīd liekas svarīgs, kurš ievibrē visu pasākumu, pats neatrodu dziesmas vārdus, un līdz ar to dziesma paliek nepabeigta. Jaunajiem mūziķiem, kas ir gana talantīgi un uzdrošināties spējīgi, paši raksta dziesmu tekstus, tā viņiem ir vienreizēja priekšrocība.

Nav jau nekāds noslēpums, ka tu esi ierakstu nozares un autoru interešu pārstāvis. Tu vienmēr esi bijis cīnītājs par taisnību?

Kārlis Būmeisters

"Tas skanēs tā patētiski, bet zināma daļa patiesības tavā teiktajā ir. Varbūt tā ir audzināšana, bet tā sajūta, par taisnību vai tieši otrādi par netaisnību, mēdz būt reizēm spēcīgāka, nekā vajadzētu, lai tam vienkārši varētu paiet garām."

Bet saistībā par mūziķu interešu aizstāvību, tas vairāk saistās ar to, ka es arī augstskolas laikā par to padziļināti mācījos, man diplomdarbs darbs bija par autortiesībām. Gandrīz tikpat ilgi, cik pastāv dziesma "The War is not over", esmu arī Latvijas izpildītāju un producentu apvienības (LaIPA) kolektīvās pārraudzības organizācijas valdē, padomē kopā ar citiem Latvijas mūziķiem, kur mēs kopā aizstāvam intelektuālā īpašuma tiesības.

Ir taču vieglāk dzīvot, domājot tikai pašam par sevi, nevis domāt par citiem. Kur tu atrodi spēku, laiku citu pārstāvēšanai?

Katram ir savas intereses, aizraušanās. Katram ir savi tārpi galvā. (sirsnīgi smejas) Kāds atrod un krietni ilgāku laiku patērē ēdiena baudīšanā, kāds makšķerēšanā. To laikam nevar īsti salīdzināt, bet man tā nav tāda apzināta darbība un laika sekunžu skaitīšana. Tā vienkārši dzīve ir iegrozījusies un, visticamāk, mūsu katra individuālo rīcību definē apkārt notiekošais un līdzcilvēku darbība.

Ja es redzu, ka man tuvākie cilvēki – ģimene vai draugi, dara jēdzīgas lietas, tad skaidrs, ka kaut kādā ziņā man pašam arī gribas viņiem līdzināties. Mēs viens otru virzām uz priekšu. Tas būtu mans novēlējums Latvijas sabiedrībai – apzināties mūsu vājās vietas, bet mēģināt kaut kā savu dzīves orbītu iegrozīt tā, lai tā vairāk orbītē ap tām jēdzīgajām lietām, ko dara citi un tad, gribot negribot, fizikas likumi jau ir neapgāžami, arī tu kļūsi nevis par daļu no problēmas, bet daļu no risinājuma.

Kādi ir tavi radošie plāni?

Es domāju, ka šajā vasarā, ir pienācis laiks man vēl kādu jaunu gabaliņu izdot. Man ir apkārt brīnišķīgi mūziķi, ar kuriem es ik pa laikam uzstājos. Koncerti šovasar plānojas. Tā ir tā labā ziņa.

Runājām par taviem radošajiem darbiem, darbu un sabiedriskajiem pienākumiem, bet tev ir vēl kāda izraušanās – triatlons. Vai šovasar piedalīsies kādās sacensībās?

Oho ho, ho! Taisnība, jā, šovasar plānojas "Ironman". Šoreiz jau pilnās distances sacensības, Vācijas pilsētā Rotā, kurā ir viena no pasaules ātrākajām trasēm. Tas arī, jāatzīst, ka treniņi man aizņems pavasara un vasaras vakarus un rītus.

Kā tu sāki trenēties?

Arī aiz gara laika. Tas ir tik vienkārši. (smejas) Savā ziņā izturības sporta veidi man vienmēr ir bijuši tuvi. Varbūt tā iemesla dēļ, ka es nekad neesmu biji gana garš, lai spēlētu basketbolu, vai neesmu dzīvojis gana tuvu kādam aizsalušam dīķim, lai būtu labs hokejists un tad vairāk ir iznācis trenēties individuālajos sporta veidos. Triatlons, garo distanču triatlons, ir tāds individuālo sporta veidu viens no vaļiem, uz kā viss individuālais sports stāv.

Šajā sporta veidā ir jābūt disciplīnai, tas nav kā radošiem cilvēkiem, ja noskaņa ir, tad daru, ja nav, tad nedaru.

Tā ir disciplīna, bet atzīsim, disciplīnai jābūt, lai labi darītu jebkuru darbu. Tāpat disciplīnai jābūt, lai būtu spējīgs uzrakstīt savu maģistra vai doktora darbu. Tajos brīžos, lai cik arī gari un grūti būtu skriešanas, peldēšanas vai velo treniņi, es pie sevis aizdomājos, vai man būtu tāda pati disciplīna, lai es uzrakstītu doktora darbu, tad tā atbilde ir: nē, labāk es noskriešu vēl liekus 40 kilometrus. (sirsnīgi smejas)

Runājot par disciplīnu, visiem ir kur augt, arī man.

Tu esi teicis, ka vienmēr dzīvo pēc principa, ko tev tētis kādreiz ir teicis, ka pār emocijām vajag valdīt ar prātu.

Tā viņš teica, jā. Esmu to ņēmis vērā. Varbūt vairāk šo ieteikumu pavērsis tieši sev racionālā gultnē, proti, emocijas vienkārši kaut kādā veidā vadīt. Mēs jau visi esam emocionāli. No tā nevajag izvairīties. Tas jau padara dzīvi skaistu. Bet atslēgas brīžos, ja pieslēdz klāt arī analītisko pusi, tad parasti nevis rodas problēmas, bet vienu otru problēmu ļauj atrisināt vai ļauj izvairīties no tās. Tas ir tas, ko es sev atgādinu.