No katra viena dalībnieka, skolotāja, svētku veidotāja kopā virknējās raibu rakstu vija, kā "zelta josta, ko apjozt savu tēvu zemi", kā draudzības aproce apliecinājums. XIII Latvijas skolu un jaunatnes dziesmu un deju svētku gājienā mēs visi kļuvām par vienu lielu saimi.
Svētku gājienā katrs jutās kā piederīgs, radinieks kādai no saimēm – dziedātāju, dejotāju, mūziķu, veidotāju, piederīgo savam mākslinieciskajam kolektīvam, skolai, pašvaldībai, vēsturiskajai zemei.
Brīvības laukumā Svētku dalībnieki, kā divas upes saplūda vienā un gāja abpus Brīvības piemineklim pa Brīvības ielu līdz Dailes teātrim, uzgavilējot sev, saņemot sveicienus no skatītājiem visas Brīvības ielas garumā.
Gājiena galvgalī tūlīt aiz svētku rīkotājiem gāja Madonas novada delegācija, atsaucoties uz notikumiem pirms gandrīz 160 gadiem, kad 1866. gada 2. jūnijā Lazdonas draudzē notika pirmie bērnu dziedāšanas svētki Latvijā.
Pēc tam gājienā abpus Brīvības piemineklim gāja Rīgas valstspilsētas kolektīvi.
Aiz rīdziniekiem labās puses plūsmā varējām redzēt diasporas pārstāvjus, Vidzemes pašvaldību delegācijas, bet kreisajā pusē – Kurzemes, Latgales un Sēlijas, Zemgales pašvaldību delegācijas.
Uz tikšanos pēc pieciem gadiem XIV Latvijas skolu un jaunatnes dziesmu un deju svētkos!
