"Arēna Rīga" šovakar tiek "piedārdināta". Izcilajam latviešu komponistam Jurim Kulakovam veltītajā koncertā uz skatuves kāpj viņa domubiedri un draugi – kā mūzikā, tā dzīvē.
Koncerta rīkotāji lēmuši, ka šovakar skanēs tikai un vienīgi Kulakova komponētā mūzika, un galvenokārt – tā, kas cilvēkus ietekmējusi visvairāk – grupas "Pērkons" daiļrade.
"Juris Kulakovs savā dzīvē ir radījis ārkārtīgi daudz mūzikas ļoti dažādos žanros, un to visu nav iespējams salikt vienā koncertā, un tas būtu arī kļūdaini to mēģināt darīt, līdz ar to mēs sapratām – ķeramies pie tās viņa dzīves un mūzikas nodaļas, kas visiem šķiet tā nozīmīgākā, un, protams, tas ir Pērkons. Pērkons – ap to viss šeit orbitēs."
"Tas ir koncerts klausītājiem, tas ir, pirmkārt, tiem cilvēkiem, kas ir mūža garumā šo mūziku klausījušies, un viņi ir ar to uzauguši, tas ir viņiem. Sajūtas ir, ka izrāde ir beigusies, un tagad ir gaviles. Mūža gaviles. Tāda ir sajūta," saka rokgrupu "Menuets" un "Pērkons" solists Raimonds Bartaševičs.
Ideja par šāda koncerta rīkošanu radās Kulakova meitai Justīnei, kura pati ir vijolniece un ar sava tēta radīto mūziku uzaugusi: "Sajūta ir tāda, ka notiek liels ģimenes saiets, un trūkst viena dalībnieka. Bet kuram vienmēr mūsu sirdī būs vieta. Protams, tas ir tāds emociju kopums, kas ir no nostalģiska, nedaudz skumjas sajūtas līmeņa līdz lielam priekam. Es domāju, tētis justos kā mājās arī."
Kulakovam veltītus koncertus ir ideja pārvērst par tradīciju, vēl jo vairāk tādēļ, ka viņa daiļrade ir ārkārtīgi plaša, daudz kas no tās piestāvētu arī baznīcai vai koncertzālei. Justīne norāda, ka ne visi tēta radītie skaņdarbi ir plaši pazīstami, toties visi – vienlīdz pedantiski uzrakstīti: "Viņam principā nebija tādu pusfabrikātu, viņš katram darbam piegāja ar ļoti lielu atdevi un atbildību, un viņi visi ir perfekti izstrādāti līdz sīkākajai detaļai."
Šovakar pie klavierēm sēd arī Uldis Marhilēvičs. Šovakar viņš atmiņā pārcilā abu kopīgos piedzīvojumus vēl no studiju laikiem konservatorijā: "Un tur pasniedzējs bija Raimonds Pauls. Un tā nu mēs pirmdienās dažreiz aizgājām uz tām stundām, jo klavieres bija vienu reizi nedēļā, protams, bija arī tādas reizes, kad viņš dabūja mūs gaidīt visu to stundu un tā arī nesagaidīja. Bet nu ko tu padarīsi jaunībai? Galvenais, lai kāds mazs nospiedums paliek pēc mums katra. Un es domāju Juris ar to var lepoties, kas pēc viņa ir palicis."
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
