"Lūdzu, lūdzu, lūdzu, palīdziet mums!" Dzērumu pāri Nīderlandē solītā darba vietā sagaida dzīves lielākais murgs

Strada 8h uz kajam? Un tas ir gruti? Tada sajuta,ka sis cilveks nekad nav stradajis.Es jau gadiem stradaju pa 12h.. un nesudzos.. gribi naudu un kautcik normalu dzivi,tad ir jastrada.. un smagi jastrada. Neviens tapat neko nedos. Es ari aizbraucu no Lv ar 50euro kabata.. izsitos un tagad viss ok.

Reali kad brauc kaut kur tad zini ka iebraucot sagaida process kas sakas no nulles un ja nav saprašanas un valodas ir grûti...es atbraucu uz Uk un reali zinaju daudz ko bet tapat visu lidz galam neapzinajos tagad esmu jau ilgu laiku šeit un stradaju 11h dienas utt bet reali nesaspringstu jo darbs ir ok!!Ari raidijuma tadi čikstuli un neapkerigi cilveki likaties tadat redzat ...bus dzives maciba !!sežat majas pie mammas pupa un dzivojat ...varbut skarbi bet reali Latvija ir kas palidz bet arzemes pashiem jatiek gala katram savs stasts un problemas un neviens nepalidzes

Pirmkart kadel ja lidz atkal latviesu tautai, pastav Latvijas Vestnieciiba katra valsti, un vinji var palidzet atgriesties majas , noperk biletes un tad tev ta naudinja ir jatdod tik neatceros cik ilga laika, protams vieglak ir palugt ziedojumu, jo tas ir bez maksas . Ir cilveki kas ir zelsirdigi , bet cik ilgi tad brauksim uz so cilveku lidzjutibu, uz prieksu tik uz vestniecibu un busiet majas !!!!

Es ar savu draugu Nīderlandē dzīvoju jau nepilnu gadu, un, kā jau jebkuram iebraucējam, sākumā bija grūti. Darba vieta mums bija 15km attālumā no mūsu pilsētas un nācās katru rītu celties 4, lai paspētu uz darbu. Aptuveni 2 mēnešus uz darbu devāmies ar riteni, līdz nopirkām mašīnu. Neviens mums nepalīdzēja, un mēs arī nesūdzejāmies, jo zinājām, ka visu mums nepasniegs uz zelta paplātes, un, ka jācīnās pašu spēkiem! Jāatzīst, ka pirms devāmies uz svešzemi, bijām iekrājuši naudiņu un kārtīgi apsprieduši kas un kā, tāpēc, paldies Dievam, nekādas problēmas mūs nesagaidīja. Tā kā, par šo situāciju varu vienīgi teikt - "paši vainīgi!" Ja cilvēki būtu likuši lietā galvu un kārtīgāk apdomājuši braucienu uz ārzemēm, nekas tāds nebūtu atgadījies. Vienmēr taču jābūt plānam B, kā rīkoties, ja kaut kas noiet greizi! Ja būtu likuši lietā smadzenes, nevis tupa aizbraukuši uz svešu zemi,tad šāda situācija nebūtu izveidojusies...

Pirmkartja ari sola nezin kadu darbu un atalgojumu , naudai ir jabut dzi osanai ta lai uz 3 menesiem pietiek vajadzeja iekrat , un ar riteni braukt tas ir normali vismaz fiziskais ... mazak esisiet ista dieta + sports ... tiesam nav ko braujt uz dullu galvu kkur kur nezin ka bus jaizdzivo ...

aizbrauca diģdieņī ..kas tikai to prot ka zīmēties tv ekrānos ...ne stradaja te ,ne straadaas tur ...LAI SAPELNA NAUDU PASI MAJAS TIKŠANAI ,KAUNS DIESDELEET NAV KO ? VESELIEM CILVEEKIEM ?

mana meita ar dzivesbiedru pirms 9 gadiem gulēja autoostā ,un tagad dzīvo mājā un abi dūšīgi strādā pa 10-14 stundām .

Jums vispār kauns ir? Abi pieauguši cilvēki, saņemiet sevi rokās un sāciet darīt kaut ko,nevis gaidīt,kad katru reizi kāds grūdīs no muguras un visu laiku palīdzēs. Kauns,kauns un vēlreiz kauns. Nedotu Jums nevienu centu,Jūs esat sliņķi un dīkdieņi. Nav ko šausmināties,ka neviens tūkstošus jau par to vien,ka atbraucāt nedot,viss ir jānopelna,Jums tas beidzot jāiemācās. Un 8km ar riteni? Nopietni tas ir grūti? Un grūti vēl 8h uz kājām? Daudzi visu dienu nostrādā uz kājām esot 12h dienā, a te resna dirsa 8h nevar nostāvēt! Besī šitie mūžīgie čīkstētāji!!!

Lūdzu, lūdzu, nepalīdziet mums ! Mēs šeit Latgalē jūtamies labi ! Jo mums ir darbs un dzimtā zeme mūs baro. Vienīgais sīkums- lai kaut ko dabūtu, mums ir SMAGI JĀSTRĀDĀ 11 STUNDAS DIENĀ SKRIEŠUS. Bet mēs par to priecājamies.

Reiz pārcēlos arī ar tādām pašām cerībām. 4 dienas biju badā ar 0 eur kabatā un šausmīgi lielām parādsaistībām Latvijā. Vienu gadu vispār nerādījos sabiedrībā, jo vienkārši nebija iespējams. Pacietīgi stradāju 14-18h dienā. Depresija un dzives jegas zudums. Pagājuši četri gadi tagad. Braukāju ar auto tādu, ka visas žubītes atskatās. Esmu iesaistīts dažādos investīciju projektos un biznesos. Jūtos laimīgs un atskatos uz to visu, kā labu pieredzi un dzīves mācību. Ļoti lepojos ar šo šausmīgo periodu, kas bija manā dzīvē.
Sākums vienmēr grūts, bet nevajag padoties un vajag priecāties jau par pirmajiem ieguvumiem. Un patiesībā šajā stāstā nekā traka nav. Tikko atbraukuši, darbs ir, sportiņš ...tā kā noteikti, ka nākotne arī būs sopžāka. Uz pareizā ceļa esat...