Gaidību fotosesijas un arī filmu kadri tiražē gandrīz vienu un to pašu – apaļie punči, satikšanās prieks ar jaundzimušo, bet kas ir tas, kas paliek neizstāstīts? Un cik liels ir ieguldītais darbs, lai cilvēks nāktu pasaulē? TV3 sarunu šovā "Zilonis studijā" savā gaidību un dzemdību stāstā dalās televīzijas personība un pasākumu vadītāja Kristīne Stakena.
Kopš augusta TV3 raidījuma "900 sekundes" moderatore Kristīne Stakena ir māmiņa dēlam Leo. Viņa uzskata, ka sagatavot sievieti grūtniecībai un dzemdībām nevar nevieni kursiki, ne arī citu sieviešu pieredzes stāsti. "Tas, ko sieviete izbauda uz sava ķermeņa, ir ļoti individuāls stāsts katrai grūtniecei. Katra grūtniecība ir citādāka un katras dzemdības ir citādākas. Tam nevar sagatavoties," saka Kristīne.
Runājot par to, kas grūtniecības periodā viņu pārsteidza visvairāk, Kristīne stāsta: "Ir liela neticība un bailes. No tā brīža, kad uzzini, ka esi stāvoklī, visus mēnešus esmu dzīvojusi ar bailēm kaut kur fonā, kādas nekad neesmu piedzīvojusi. Bailes, vai sirsniņa izdzīvos pirmos trīs mēnešus, sonogrāfijas, visas tās analīzes un NIPT testi (ģenētiskie DNS testi – red.), tev par to vēl jāsamaksā. Visa tā industrija krāmē tev virsū. "Ja nebūsi tajos kursos, nemācēsi elpot, ja nebūsi tajos, nemācēsi vēl kaut ko darīt." Tās ir ārēji uzspiestas bailes, kas izvelk iekšējās bailes, jo tu jau nezini, no kā baidīties, kamēr nepasaka, no kā jābaidās."
Kristīne spriež, ka, ja viņa stāvoklī paliktu agrākā vecumā, būtu pilnīgi citi nosacījumi. "Man šomēnes paliks 35 gadi, man ir pilnīgi citas sajūtas par pasauli. 21 gada vecumā es biju "pūt un palaid", es aizbraucu uz Franciju dzīvot ar 60 eiro kabatā, man viss bija kārtībā. Tagad es to nevaru iedomāties. Sociālie tīkli uzliek papildu slogu. Un tad tevi ieliek riska grūtnieču kategorijā, jo izrādās, tev ir vecums. Man visu laiku šķita, ka es esmu jauna," stāsta Stakena. "Dzemdēt 25 gados un 35 ir atšķirība," viņa norāda.
Citām sievietēm Kristīne no sirds iesaka – neuzbāzties ar savu grūtniecības un jaunās mammas pieredzi, pirms kāds palūdz to pastāstīt. "Otrs – ļoti būtiski iedrošināt citas sievietes, mammas. Man šajā laikā visvairāk palīdzējušas citas grūtnieces, kuras iet pa līdzīgu ceļu, citu mammu pieredze, kad esmu pavaicājusi.
Un atgādinājums – nekad nesalīdzini! Nevienu grūtniecību, nevienu bērnu nevar salīdzināt. Tas ir pats grūtākais, kas jāapgūst," stāsta Kristīne.
"Par svaru nevajag nekādas piezīmes izteikt," viņa piebilst.
Kristīne norāda, ka šajā dzīves periodā, kad ķermenis ļoti mainās, sievietei ir ļoti daudz neērtību, piemēram, urīna nesaturēšana, aizcietējumi. "Manuprāt, jebkura grūtniece saskaras ar to, un ir normāli un forši, ka cilvēki par to runā".
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Jautāta, kādas pašai bija sajūtas, ķermenim mainoties, Kristīne stāsta, ka viņai viegli nebija pirmie trīs mēneši, tostarp arī vadīt raidījumu "900 sekundes". "Bija sliktumi, un es gribēju neapvemties tiešraidē," atklāj Kristīne.
Taču kopumā Kristīne savu grūtniecību ārkārtīgi izbaudīja. "Man ļoti patika. Man šķita interesanti, kā mainās mans ķermenis. Es tam ļoti apzināti sekoju līdzi, man tas šķita kaut kas neiedomājami skaists.
Līdz pēdējam brīdim, kad man piedzima bērns, es neticēju, ka tur iekšā ir cilvēks. Tas vispār nav aptverams. Kāds sakars?! Viņam ir lūpiņas un actiņas, un viņš ir izaudzis tavā vēderā.
Pārpasaulīgā sajūta mani pārņēma kaut kādā brīdī otrajā trimestrī. Protams, man traucēja, ka, es atvainojos, zem sevis neko neredzu, bet es turpināju iet vingrot, līdz pēdējai dienai es vingroju, mācījos un gāju visādos kursikos un centos sagatavoties tam, kam nav iespējams sagatavoties, lai nomierinātu savu ļoti darbīgo prātu.
Grūtākais bija tas, ka man vienā brīdī pazuda identitāte. Es neeju uz darbu, nevadu pasākumus, esmu mājās, eju uz masāžām, eju vingrot. Kas es esmu? Amēba, kas visu laiku ēd un kustās, un vazājas pa koncertiem? Visi tikai: "Ārprāts, tu ar to vēderu vēl kaut kur ej?" Stāvu koncertā: "Jā, eju. A kas ir? Es taču vēl esmu dzīva." Stāvoklī, dzīva, arī devītajā mēnesī vēl dzīva," uz savu grūtniecību sarunu šovā atskatās Kristīne.
Krīstīne stāsta, ka grūtnieču kursi viņai palīdzēja izprast dzemdību gaitu un viņa arī ņēma vērā ieteikumu maksimāli ilgi palikt mājās. "Mans vīrs teica – braucam. Atbildēju – nē, es vēl varu izturēt, un, kamēr es varu izturēt kontrakciju sāpes, es būšu mājās. Tad, kad man paliks pašai bail no sevis vai nespēšu savākties, tad mēs brauksim. Es tiešām ļoti daudz stundas pavadīju mājās un tikai tad devos uz stacionāru. Nevar sagatavoties, ka tev tur būs nepatīkami, sāpīgi un, es atvainojos, kad jāatbild uz dažiem ļoti stulbiem jautājumiem, kad esi ieradusies, lai sāktu dzemdēt," stāsta Kristīne.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Starp lielajiem bubuļiem dzemdību procesā kļuvusi varbūtība dzemdētājai apkakāties vai starpenes plīšana. Kristīne uzskata – jo sieviete vairāk zina par dzemdību procesu, jo inteliģentāk tam procesam pievērsties. "Tur nav nekā pretdabiska. Nevajag satraukties, vai tā gadīsies, vai negadīsies. Es vispār neko no tā nejutu tajā visā procesā, tu atrodies pilnīgi citā kosmosā. Tas ir, atvainojos, tik stulbi un nebūtiski."
Kristīne spriež, ka ir tūkstoš versiju, kas ar sievietei var notiks dzemdību laikā, bet "galvenais, lai bērnam sirdstonīši ir labi, lai pati procesam izej cauri ar kaut cik veselu saprātu un saproti – tas ir episkākais, kas ar tevi dzīvē notiek. Loģiski, ka tu tam nevari pārgatavoties. Vari zināt [dzemdību] posmus, un tas palīdzēs normāli, inteliģenti to uztvert, lai varētu pēc tam normāli dzīvot tālāk," par dzemdībām stāsta Kristīne un piebilst: "Ir tas traki, ir."
Biedrības "My First Year Too" veiktajā aptaujā 37 procenti no aptaujātajām sacījušas, ka dzemdībās piedzīvojušas fizisku, vārdisku vai emocionālu vardarbību. Kristīne stāsta: "Es gribētu pajautāt, kas ir tā vardarbība. Vardarbībai ir vairākas fāzes. Visu cieņu visām sievietēm, kuras ir klāt dzemdībās dzemdību zālēs un operācijās. Sievietē pamostas zvērs, un, ja to zvēru nevar savaldīt, varbūt kādreiz ir jāpasaka kāds stingrāks vārds vai jāpietur viņas kājas. Reizēm sieviete savā agonijā arī var neapzināties, ko viņa var nodarīt sev, savam bērnam.
Arī es savā "pasākumā" piedzīvoju stingrāku vārdu un stingrāku rokas tvērienu, un es esmu pateicīga par to, tāpēc ka es jau sen nebiju tā es, kas esmu tagad, es jau sen nebiju savā normālajā jebkādā fāzē, kurā sevi kontrolēju. Katrā sievietē pamostas dzīvnieks, kurš cīnās par izdzīvošanu, brīžiem kā mežā. Ja tur nav tā pieredzējušā cilvēka, kurš var savākt un pateikt, tur ir jāpanāk respekts… Tā ka es negribētu teikt, ka visas vajag glaudīt. Es teicu savai vecmātei – es gribu, ka tu dzemdībās mani noturi, lai vai kas notiek.
Nāca citas dāmas, un bija citas epizodes, līdz ar to es nekad nevainošu, ka viņas bija stingrākas pret mani, tāpēc ka es neesmu nekāds putniņš bijis.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Es biju riktīga plēsoņa. Man vajadzēja pateikt stingrāk, un viņas pateica."
Jaunā māmiņa piebilst, ka šajā industrijā strādā arī tādi cilvēki, kuriem šis darbs un grūtnieces ne pārāk patīk: "Tos gan es gribētu aicināt – ejiet meklējiet citu darbiņu."
Savukārt runājot par pirmajā nedēļām pēc dzemdībām, Kristīne bilst: "Es gribētu normalizēt to, ka esi apčurāts, apkakāts, netīriem matiem, viss krīt ārā no rokām, visu aizmirsti un nekur nevari aiziet, visu laiku nāk kāds raudiens – tas arī ir normāli. Galvenais zināt, ka tas pāries."
Sarunu šova noslēgumā Kristīne citas sievietes iedrošina: "Dzemdējiet! Tas ir skaistākais noslēpums, ko pasaulē atklāt."
Ja arī tev ir pieredze vai pārdomas par sarunu šovā runāto, aicinām dalīties ar savu viedokli šā raksta komentāros. Raidījuma mērķis ir vairot toleranci un izpratni sabiedrībā.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
"tv3.lv" aicina būt iecietīgiem un empātiskiem kā reālajā, tā digitālajā vidē, rakstot komentārus. Atgādinām, ka arī komentāros pausto viedokli un tā rakstītājus regulē normatīvie akti.
