"Latvijas Lepnums" Normunds Smiltnieks: Interese pēc auto apmācībām cilvēkiem ar kustību traucējumiem augusi

Svarīgi! Piesaki savu "’Latvijas Lepnumu 2022’’ jau tagad, klikšķinot šeit, bet pirms šī gada balvu pasniegšanas atskatāmies uz līdzšinējiem "’Latvijas Lepnumu’’ stāstiem un lūkojam, kā šiem līdzcilvēkiem sokas šobrīd.

Normunds Sociālās integrācijas valsts aģentūrā (SIVA) pasniedz auto apmācības profesionālās vidusskolas skolēniem un koledžas studentiem, kā arī vada auto apmācības īpaši pielāgotās automašīnās cilvēkiem ar dažāda veida kustību traucējumiem.

Darba pienākumos ietilpst arī sadarbība ar ergoterapeiti – abi ārstu komisijām izsniedz šoferu atzinumus, kā arī transportlīdzekļu pielāgošana katra cilvēka ar kustību traucējumiem individuālajām vajadzībām. "’Kurš cits to darīs, ja ne es?’’ negaidot atbildi, jautā Normunds.

"’Ņemot arī vērā, cik daudz maksā aprīkot automašīnu, lai varētu pilnā spektrā veikt apmācību visa veida cilvēkiem ar kustību traucējumiem, mēs laikam arī esam vienīgie, kas to dara. Mašīnas ir dārgas, visi pielāgojumi ir dārgi, un privātās autoskolas negrib ar to nodarboties, jo šo cilvēku skaits nav salīdzinoši liels. Tad arī visi pie mums plūst.’’

Mācības, kas izmainīja skatu uz ceļu un dzīvi

Par braukšanas instruktoru Normunds sāka strādāt, kā pats saka, jau ļoti sen. Sākotnēji apmācījis skolēnus Jūrmalas Tehniskās jaunrades, sporta un atpūtas centrā, kur auto apmācības skolēniem bijušas gluži vai darbmācības jeb mājturības stundu vietā.

Normunds atzīst – viena lieta ir mācīt pieaugušos, bet pavisam cita – mācīt jaunieti. "’Tas jau prasīja nopietnu, pārdomātu darbu, lai varētu sasniegt rezultātus.’’

Ar laiku viņš sapratis, ka ar līdz šim apgūto ir par maz, un dzīve iegriezusies tā, ka Normunds pabeidzis Maskavas Autoceļu institūta Kustību drošības un organizācijas fakultāti. Tas, kā atzīst Normunds, diezgan būtiski ietekmējis viņa redzējumu ne tikai uz ceļu, bet arī visu citu.

"’Dzīve, kā jau jebkuru no mums, piespieda strādāt, un aģentūrā (SIVA – red.) bija atvērta vakance. Pieteicos un tā pakāpeniski sāku strādāt. Protams, dzīves uztvere bija jāizmaina pilnībā, un tas nebija vienkārši. Arī pats darbs ar šiem cilvēkiem prasīja īpašu attieksmi. Gadiem ejot, kaut kā jau cīnāmies,’’ stāsta Normunds.

Lielākais gandarījums – apmācāmo prieks par iegūto vadītāja apliecību

Taujāts, kā ir mācīt jaunos auto vadītājus, Normunds neslēpj – sākotnēji naktīs arī murgojis. "’Bet tas ir normāli,’’ viņš smejot piebilst. "’Kas attiecas tieši uz mūsu apmācāmo spektru, nevarētu teikt, ka bīstamības ziņā ir citādāk, jo nav nozīmes, vai cilvēks mācās spiest rīku ar roku vai kāju. Protams, ir jābūt gatavam jebkurā brīdī iejaukties un pārņemt vadību. Visādi citreiz iet – viegli nav.’’

Nu jau Normunds virzās pretī desmitajam dzīves gadam, kurā ikdienā auto vadīšanā apmāca cilvēkus ar kustību traucējumiem. Viņš stāsta – vislielāko gandarījumu izjūt ikreiz, kad apmācāmais iegūst tiesības, it īpaši tad, ja ceļš līdz tām nav bijis viegls.

"’Citreiz ar cilvēku jāstrādā tīri psiholoģiski. Jāliek saprast, ka viņš var, ka viņš izdarīs. Nereti redzu, ka cilvēki zaudē cerības, un tad meklēju pareizos vārdus, citreiz arī apmānu,’’ atzīstas Normunds. "’Piemēram, viens puisis man teica, ka nevarēs tiesības iegūt, ka pametīs mācības. Tad es viņam saku: "’Bet tas otrs puisis nokārtoja!’’ Uz ko man atbild: "’Ja? Nokārtoja? Nu tad es arī noteikti nokārtošu!’’ Trenējam, trenējam un vēlreiz trenējam šos cilvēkus, kamēr viss izdodas un aiziet. Viņš dabū tiesības, un prieks viņa acīs ir vārdos neizsakāms. Tas arī laikam ir pats galvenais.’’

Interese pēc auto apmācībām krietni pieaugusi

2020. gada nogalē Normunds par savu ieguldījumu saņēma "’Latvijas Lepnuma’’ apbalvojumu nominācijā "’Cilvēks cilvēkam’’. Viņš neslēpj – sākumā, saņemot zvanu, tam neticējis, jo, pašaprāt, dara vienkāršu un ikdienišķu darbu. "’Izjūtas bija nesaprotamas, dīvainas,’’ smejot stāsta Normunds un paturpina: "’Protams, bija un joprojām ir patīkami, ka cilvēki novērtē darbu.’’

Vaicāts padalīties – kur saņemtais apbalvojums atradis vietu, Normunds pastāsta, ka priekšplānā, lai to redz visi ciemiņi, statuete izlikta nav, bet savu vietu ieņēmusi ir. Viņš vēl piebilst: "’Lielīties tomēr arī nav labi.’’

Kopš apbalvojuma saņemšanas īpaši sekot līdzi citām "’Latvijas Lepnuma’’ norisēm Normundam nav sanācis, arī pats vēl nav nevienu citu tam pieteicis, taču tas ir saprotams – darba šobrīd ir ļoti daudz. "’Kā saka, darbs dzen darbu, un viss tik raiti notiek, ka nav laika domāt par ko citu. Arī mājās jārisina jau savi jautājumi – bērni jāaudzina, jāskolo, kaut kas jau ir jādara.’’

Jāpiebilst, ka savu pirkstu pie Normunda aizņemtības pielicis arī saņemtais apbalvojums, jo pēc tā manāmi augusi interese pēc auto apmācībām. "’Izmaiņas ir. Ja iepriekš uz apmācībām bija pieteikušies varbūt pieci seši cilvēki, tad pēdējā periodā ir pieteikušies krietni vairāk. Domāju, ka tas ir tikai pozitīvi. Tas nozīmē, ka cilvēki vairāk zina, ka aģentūra piedāvā šādu iespēju, un arī piesakās. Tādā ziņā viss iet uz labo pusi,’’ par piedzīvotājām pārmaiņām pēc apbalvojuma saņemšanas stāsta Normunds.

Viņš arī dzirdējis, ka Daugavpilī, iespējams, parādījusies vēl viena iespēja apgūt auto vadīšanas prasmes cilvēkiem ar kustību traucējumiem. "’Tur kāds ir aprīkojis mašīnu un strādā ar cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Tas, protams, ir labi tiem, kas dzīvo šajā apkaimē, jo cilvēkam no Daugavpils braukt pie mums [uz Jūrmalu] varbūt tiešām ir muļķīgi. Taču, ja nepieciešams, tas arī ir iespējams – mēs nodrošinām viesnīcu. Un ir cilvēki, kas atbrauc un tad visu nedēļu mācās braukt,’’ paskaidro Normunds.

Cīnīties, cīnīties un vēlreiz cīnīties!

Par līdz šim apmācītājiem "’skolniekiem’’ viņš saka – ikviens no viņiem varētu mācīties sirsnību un cīņas sparu. "’Redzot viņu cīņas sparu… Pašam jau arī dažreiz nolaižas rokas un nepietiek enerģijas. Tad tu skaties, kā tas cilvēks ķepurojas, cīnās un sasniedz rezultātus, un tādā veidā smelies to enerģiju.’’

Nobeigumā vaicāts, ko vēlētos novēlēt citiem, Normunds paturpina iesākto: "’Nezaudēt dzīves sparu. Cīnīties, cīnīties un vēlreiz cīnīties, jo nevar nonākt pie rezultāta, ja necīnās. Jā, rokas nolaižas, bet neviens neko uz zelta paplātītes nevienam nav pienesis, vai ne?’’