Sanita Akota – "Latvijas Lepnuma" nominācijas "Dzīvotspēks" ieguvēja

Sanita ir cilvēks ar īpašām vajadzībām. Viņa līdz mielēm ir izbaudījusi, ko nozīmē prasīt otram, jo pati savām kājām nav staigājusi nekad.  Viņu nesūtīja skolā, taču jau pieaugusi viņa pati pabeidza skolu, kā arī dažādos kursos apguva datora un citas prasmes, lai izdzīvotu un dzīvotu savos laukos, kas viņai vienmēr ir patikuši.

Neviens neticēja, ka viņa šodien būs dzimtas māju saimniece. No vecmāmiņas Sanita mantoja zemi, kur izveidoja savu zemnieku saimniecību – "Vecmiķelēni", kas atrodas Zaubes pagastā, Cēsu novadā. Patlaban viņa tajā audzē govis – viņai ir sešpadsmit slaucamie lopiņi, kā arī aitas un vistas. Līdz ar to mājdzīvnieku saime ir visai daudzveidīga. Tāpat Sanita ieguva mājražotāja statusu un visu pienu pārstrādā un pārdod. Ikdienā pati apseko dzīvniekus gan kūtī, gan āra aplokos, sākotnēji to paveicot pat bez motorizētā ratiņkrēsla.

Sanita brauc uz Rīgu, tirgo pienu, biezpienu. To visu paveic pati, pārvietojoties ratiņkrēslā.

Sanita, šķiet, ir radīta kustībai, viņa dodas un dara. Viņa saka, ka invalīds var būt arī pilnīgi vesels cilvēks, ja vien padodas. "Ja nekustēsies, nekas nebūs. Tu pats sevi zaudē," viņa saka.

Citi apšaubīja arī Sanitas spēju kļūt par māti. Taču Sanitai ir vīrs un meitiņa. "Man bija wow, kad es aizgāju pie ginekologa un man konstatēja grūtniecību. Tad, kad teicu, ka dzemdēšu bērnu, tas bija visiem tāds liels šoks: "ko tu tagad dari ar sevi?"," viņa atminas citu izbrīnu. Taču viņa neklausījās skeptiķos, bet gan ārstos, kuri teica – citās valstīs ir daudz sieviešu ar īpašām vajadzībām kā Sanita, kuras veiksmīgi dzemdē bērniņus.

Tāpat Sanita spējusi dot ģimenes sajūtu arī pieņemtai meitai no nelabvēlīgas ģimenes, kuru izaudzināja par prasmīgu ģimenes pavarda sargātāju. Audžumeitai patlaban jau pašai ir kupla un labi aprūpēta ģimene. Tas ir pierādījums tam, ka Sanita nav neredzamais cilvēks, par kādu viņu ir uzskatījuši tik daudzi.

Latvijas vissvarīgākajos svētkos, 18.novembrī, saņemot simbolisko balvu un atbildot uz jautājumu, kur slēpjas lauku spēks un kas tajos Sanitu spēcina, viņa atbildēja – zemes spēks, strādāt un darīt visu, kā vēlies. Sanita stāsta, ka piecus gadus nodzīvojusi arī pilsētā, taču tur neiedzīvojās – tik un tā vilka uz laukiem. Spēku viņai dod arī bērnības pieredze, kas iemācījusi rūdīties, adaptēties. Taujāta, kas ir svarīgākais, viņa nešauboties teica – ģimene un visvairāk vēlas, lai bērni būtu veseli.

Sanitai "Latvijas Lepnuma" balvu nominācijā "Dzīvotspēks" pasniedza Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) rektore Irina Pilvere. Viņa teica, ka Sanitas dzīvesstāsts un lepnums būt lauksaimniecei var iedvesmot jebkuru. Sanita visu dzīvē ir paveikusi bez labākajiem priekšnoteikumiem tam. Tāpat Sanita daudz laika veltījusi zināšanām, – lauksaimiecībā ir nepieciešama stipra griba, stipri nervi un nekādi neiztikt bez zināšanām, kas viņai ikdienā ļāvušas ļoti labi darīt to, ar ko viņa nodarbojas.

"Sanita, Jūs esat paveikusi neiespējamo, nesusi nepanesamo un devusi neizmērojamo," uzsvēra Pilvere, pateicoties Sanita par ieguldīto darbu lauku sakopšanā, lielo mīlestību pret Latvijas zemi un darba sparu.