Agrāk talkas bija ļoti dažādas, tās turpinājās visa gada garumā, un talkošana nebija tikai darbs, bet arī mielošanās, dejošana un dziedāšana.
Kopš aizvadītā rudens Lielā talka ir iekļauta Latvijas Nacionālā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Tas kļuva iespējams, pateicoties talkas senajām saknēm Latvijas kultūrā – par to liecina neskaitāmas tautasdziesmas.
Folkloras pētniece Ilga Vālodze Ābelkina apzina talkas nozīmi tradicionālajā folklorā. Talka ir minēta visu mūsdienu Latvijas novadu folklorā un arī tuvākajā apkārtnē.
"Talcinieks, talkas māte, talkas tēvs, un šis vārds ir līdzīgs arī apkārtējām tautām. Igauņiem ir talgud, somiem līdzīgi, talka ir poļiem, lietuviešiem arī talka – šī sakne ir līdzīga," saka folkloras pētniece Ilga Vālodze Ābelkina.
Talka nozīmē aicināt kaimiņus kopdarbam lauku sētā. Svarīgi, ka darbu noslēgumā saimnieks cienā talkas dalībniekus ar dzērieniem, bet saimniece ar mielastu, kura laikā notiek apdziedāšanās, pēc tam seko dejas un rotaļas.
Ņemot vērā, ka dziedāšana ir ļoti svarīga talkošanā, Ilga kopā ar folkloras kopu "Banga" ieskaņoja dziesmas par dažādiem talkas posmiem.
"Mēs dziedājām daudzbalsīgi, kā tas pierakstos ir aprakstīts. Dziedājām par talkas dažādiem posmiem. Talka nav tikai strādāšana – nedrīkst aicināt talciniekus un piedāvāt tikai darbu, noteikti jābūt cienastam un kaut kādai refleksijai pēc darbu veikšanas," bilst Vālodze Ābelkina.
Talkošana nav arī tikai darbs un vēlāk izklaide. Tā ir sanākšana kopā, lai veiktu darbu, kas vienatnē nav padarāms. Talka vieno kopējam, lielākam mērķim, kas sasniedzams tikai tad, ja katrs pieliek roku.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
