"Uzvara bija liels atvieglojums." "Lauku sētas" jaunā čempiona Jēkaba pirmā intervija pēc fināla

Kā tu raksturo savu ceļu līdz uzvarai, atsaucot atmiņā visas sezonas laikā piedzīvoto?

Sākumā tas ir kā piedzīvojums. Šova vidū tas kļuva par pārbaudījumu. Ko tu, pie velna, te dari? Kāpēc vispār esi te atbraucis? Beigās atkal tas bija piedzīvojums. Ceļš noteikti nav viegls.

Kurš šķita grūtākais brīdis?

Manuprāt, viducītis, kad mēs gan pagrabu tīrījām, gan zemi vedām nenormāli daudz, piedevām vēl dunduru uzlidojumi – bija šausmīgi grūti un nevarēja pastrādāt. Pagrabs un smagie zemes darbi, man šķiet, daudzus salauza.

Vai tev kādā brīdī bija doma, ka varētu padoties?

Nē. Lai padotos, ir jānotiek kaut kam pavisam briesmīgam. Tomēr apņemšanās ir lielāka un galvā sev pasaki: ja iesākts, ir jānoved līdz galam.

Vēsturiski ir bijuši gadījumi, kad dalībnieki vienā brīdī pieņem lēmumu no šova izstāties.

Tā ir bijis, bet es noteikti neapsvēru tādu domu. Es nevarētu pārdzīvot, ka pats būtu padevies, ka pacietības par maz. Ja reiz esi tur ieradies, tev jābūt psiholoģiski un fiziski noturīgam.

Kas "Lauku sētā" tev šķita lielāks pārbaudījums – fiziskā vai emocionālā izturība?

Noteikti emocionālā. Vienmēr viss dzīvē emocionāli ir grūtāk. Fiziski var pārdzīvot, var pierast, fiziski vari arī trenēties noteiktam pārbaudījumam.

Ja par emocionālo pusi, tu nekad nevari paredzēt, kā jutīsies vai kā reaģēsi. Var trenēt emocionālo noturību, bet tas vienmēr ir grūtāk. Augsta stresa situācijā – vienalga, vai esi spēlē vai darbā – tu esi atbildīgs par to, kā reaģē. Un tas atkarīgs no katra emocionālā brieduma.

Šova iesākumā tu teici, tu līdz finālam varētu mēģināt "izbraukt" ar viltību. Kādā brīdī arī dalībnieki tevi sāka vērtēt kā viltīgāko starp visiem. Kas vēl tev palīdzēja kaldināt uzvaru?

"Lauku sētā" mans maksimālais mērķis nebija uzvara. Mans mērķis bija piedalīties piedzīvojumā. Tas, ka viss tik tālu aizveda, ir bonusiņš. Runājot par viltību, tā ir vieta, kur bez sirdsapziņas pārmetumiem tomēr var paspēlēt prāta spēles pret citiem, psiholoģiski censties kādu ietekmēt, pārbaudīt savas spējas psiholoģiskajā līmenī.

Es to īsti nesauktu par viltību, drīzāk tā ir shēmošana. Es visu laiku centos sekot līdzi spēlei – kā tā veidojas, kā producentu komanda mūs varētu ietekmēt, ko labāk teikt vai neteikt dalībniekiem.

Varētu teikt, ka es divreiz vairāk domāju par spēli nekā par darbiem.

To, kurš, pēc saimnieku domām, vairāk slinkoja un kurš bija čaklāks, skatītāji redzēja. Bet kā tu pats vērtē komandas darbu šovā, cik jūs darbos "izlikāties"?

Manuprāt, mēs visi gājām līdz pat saviem limitiem. Es nevarētu nosaukt nevienu, kurš būtu čaklākais vai slinkākais. Sevi noteikti nesauktu par čaklāko. Es neredzēju nozīmi sevi izsmelt fiziski. Man svarīgāk bija spēt vēl racionāli domāt, lai tas man palīdzētu spēlei.

Kopumā mēs kā komanda visi cītīgi strādājām. Neviens nebija izteikts sliņķis. Katram bija savs brīdis, kad viņš paslinkoja.

Vai saimniecībā izdevās arī apgūt kādas prasmes, kas noderētu tālākajā dzīvē?

Esot saimniecībā, nebija nekas tāds, ko varētu no jauna apgūt. Ja kaut kas nebija darīts, mēs paši funktierējām, kā to izdarīt. Ja blakus būtu kāds meistars, kas stāstītu un rādītu, iemācīšanās būtu vērtīgāka. Bet mēs paši mēģinājām daudz ko "izpīpēt".

Viss process bija pieredzes gūšana, un lielākā pieredze bija televīzijas klātbūtne. Ar lāpstu racis jau biju, bet tas, ka apkārt ir kameras, bija pilnīgi kas jauns, un mani tas vairāk interesēja.

Vai dalība "Lauku sētā" tev ļāva uzzināt vai atklāt ko jaunu pašam par sevi?

Izrādās, esmu pacietīgāks, nekā man šķita. Brīžos, kad saskaries ar stresu, bet tev nav izvēles, varēja pārbaudīt savu noturību. Tas nebija sen izjusts. Sevi pārbaudi, izved tik tālu, ka esi pilnībā salauzts, ir jautājums, vai tagad izturēsi. Tas bija kas tāds, ko par sevi varēja uzzināt. Tomēr esmu izturīgāks, nekā sākotnēji domāju.

Kā tu sajuties brīdī, kad atslēdzi lādi un kļuvi par čempionu? Toms finālā bija ļoti cienījams konkurents.

Ja finālā cīnītos ar jebkuru citu, es justos līdzīgi. Protams, brīdī, kad atradu īsto atslēdziņu, bija atvieglojums, ka viss beidzot ir galā, vairs neko nevajag domāt.

Pat meklējot atslēdziņu, lai arī tā ir veiksmes spēle, es ātri sapratu, ka vajag skatīties uz pašām atslēgām. Kuras pēc izskata nederēja, es atstāju upē. Tādā veidā es palielināju veiksmes iespēju. Pat līdz pašām beigām nespēju beigt domāt, kā to visu atvieglot.

Brīdī, kad atslēdzu lādi, bija sajūta – Jēkab, beidzot tas ir izdarīts.

Es laikam neesmu baigais ovāciju cilvēks. Drīzāk tas bija atvieglojums, nevis trakā sajūsma.

Ko tev personīgi nozīmē šī uzvara?

Iesākto pabeigt.

Protams, man ir gandarījums. Es tur devos ar mērķi doties piedzīvojumā un beigās vēl uzvarēju. Uzvaru redzu kā bonusu. Svarīgāka tomēr ir pieredze, piedzīvotais process, atmiņas, jauni draugi. Jaunā pieredze, manuprāt, ir simtreiz vērtīgāka par galveno balvu.

Interesanti, ka ar Tomu savus pieteikumus spēlei nosūtījām pēdējā dienā, pirms noslēdzās dalībnieku pieteikšanās.

Vai ar spēles dalībniekiem uzturi kontaktus?

Nākamajā dienā pēc fināla sērijas iznākšanas mums bija ļoti liela ballīte. Atbrauca gandrīz visi – ieradās desmit no 12 un pat saimnieki bija atbraukuši.

Pašā sākumā – tā laikam bija Maritas ideja – tika ierosināts – kurš uzvarēs, tas pēc šova sarīkos tusiņu. Tā mēs vienojāmies, un, kad uzvarēju, sapratu – tā, tagad šī atbildība ir manās rokās.

Forši, ka mēs tik daudzi savācāmies. Ģimene palīdzēja, sagatavojām dažādas spēles, atceroties šova pieredzi, – šķirojām pupiņas, mizojām ābolus, zāģējām bluķi. Sestdien mums gāja ļoti interesanti.

Vai uzvara spēlē ko mainījusi tavā dzīvē? Stāsti par iepriekšējo sezonu čempioniem ir dažādi.

Vienīgais, kas man dzīvē nācis klāt ir uzmanība. Es domāju, ka varētu pavērties jauni virzieni, kuros skatīties, ko dzīvē vēl varētu darīt. Varbūt kādreiz vēl kādā šovā piedalīties vai paši mēs kaut ko veidosim. Rodas jaunas idejas.

Ar dalībniekiem mēģinājām arī sociālajos medijos vairāk iesaistīties. Tas man ir kas jauns, jo iepriekš tik aktīvs šajā vidē nekad neesmu bijis.