"Zebra" pēta: vai mikrorajoni ir Latvijas pilsētu nākotne?

Padomju laikos radās mikrorajoni, kas būtībā bija utopisks sapnis par to, ka cilvēkiem visas nepieciešamās lietas ir rokas stiepiena attālumā – veikals, mācību un medicīnas iestādes, kā arī dažādi pakalpojumi. Savā ziņā mikrorajons paredzēja to, par ko daudzi aizdomājas šobrīd: pilsētā var tīri labi iztikt bez sava privātā auto.

Turpretī ASV pilsētplānošana attīstījās pretējā virzienā – auto bija karalis, un iedzīvotāji pa lielceļiem no piepilsētas var aizbraukt līdz pat pilsētas centram. No tā var secināt, ka padomju laiku mikrorajons savā iecerē ir mūsdienīgāks nekā ASV sistēma, kur katram ir sava automašīna.

Skatoties vecos mikrorajona plānojumus, viss šķiet diezgan sastrukturēts. Savukārt, ja vajag tikt prom no mikrorajona, tad ērti var izmantot sabiedrisko transportu, kas ir savienots ar pilsētas centru.

Šā brīža tendence ir tāda, ka ap Rīgu tiek būvēti vienstāva, divstāvu māju ciemati, kuros nav sakārtota ceļu infrastruktūra, nekursē sabiedriskais transports un tuvumā nav arī iedzīvotāju ikdienā nepieciešamo iestāžu. Līdz ar to var secināt, ka šobrīd ap galvaspilsētu vērojama tendence, kas pagājušā gadsimta vidū sāka izplatīties ASV – savrupmāja un automašīna. Nez vai šis ir īstais veids, kā samazināt auto plūsmu Rīgā.

Mikrorajonus var arī attīstīt – var uzcelt jaunu un cerēt, ka būs labi, bet var arī attīstīt to blakus jau esošajam mikrorajonam. Šāds piemērs izveidojies Mežciemā, kur saceltas jaunas dzīvokļu mājas un turienes iedzīvotāji var saņemt tos pašus pakalpojumus un izmantot arī sabiedrisko transportu. Savukārt tiem, kuri iegādājušies vai uzcēluši māju ārpus Rīgas vai tuvumā pie apvedceļa, šādu iespēju īsti nav. Līdz ar to sanāk, ka šiem iedzīvotājiem vienīgais pārvietošanās veids ir auto, jo ar velosipēdu tam būtu par tālu, bet sabiedriskais transports nekursē.

Krievijā, kur ir tāds pats postpadomju mantojums, atrasts vēl kāds risinājums – ar iedzīvotājiem tiek panākta vienošanās par kādas vecās blokmājas nojaukšanu mikrorajonā, kur dzīve jau ir sakārtota. Tās vietā tiek celta jaunbūve, un iedzīvotājiem pienākas dzīvoklis jaunajā ēkā, bet tie, kas attīstījuši māju, pārdod pārējos dzīvokļus uz tās pašas zemes labā infrastruktūrā.

Mikrorajons pēc būtības ir pilsēta pilsētā. Parēķinot sanāk, ka, piemēram, Mežciems pēc iedzīvotāju skaita ir lielāks nekā Talsi, bet Purvciems šajā ziņā ir tuvu Liepājai. Šo pilsētu iedzīvotājiem īsti nav vajadzības doties kaut kur ārpus, jo viņiem viss ir pieejams tur pat uz vietas. Arī Rīgas mikrorajoniem vajadzētu būt pašpietiekamiem, lai iedzīvotājiem nav lieki jātērē laiks, dodoties pēc nepieciešamā pakalpojuma vai apmeklējot kādu iestādi. Savienot šos mikrorajonus ļoti labi var ar sabiedrisko transportu.

Vairāk par tematu – raidījuma "Zebra" sižetā