Jaunības kļūdas: vērtīga mācība vai zīmogs uz mūžu?
Mēdz teikt, ka jaunībai piestāv dullums, bet ko tad, ja toreiz sastrādātais atgādina par sevi visa mūža garumā? Kāpēc dažiem jaunības kļūdas ir vien atmiņas un varbūt neliels iesārtums vaigos, bet citiem – sekas uz visu mūžu? Kur ir robeža starp jauneklīgu dullumu un nopietnu atbildību?
