Neēst neko vai apēst visu pasauli! Anoreksijas un bulīmijas pieredzes sarunu šovā "Zilonis studijā"

Visu bērnību esmu pavadījusi, augusi un dzīvojusi laukos. Mans skaistuma ' etalons' bija mana māsīca - pilsētniece. Tieva, skaista, moderna, pašpārliecināta un pielūdzējiem jau agrā vecumā. Turpretim, es, jaunāka, no nelabvēlīgas ģimenes un piedevām vēl ar lieko svaru, par kādiem pielūdzējiem varēju vispār domā!?
Lai arī es klusībā zināju, ka man ir ēšanas problēmas, pēc šī raidījuma noskatīšanās es apjautu, cik patiesībā tas ir nopietni. Cik ļoti traumēta esmu jau agrā vecumā. Pirmās domas par tievēšanu aizsākās jau aptuveni 8 gadu vecumā un turpinās vēl šodien (27). Visu šo laiku esmu mēģinājusi tievēt 1001x. Diētas. Pirms gulētiešanas galvā izdomātais mērķis un motivācija noplūk jau no rīta pieceļoties. Esmu laimīga apzinoties, ka varu doties ēst un pēc paēšanas es mokos vainas apziņā par to, ka esmu paēdusi, paēdusi par daudz vai apēdusi kādu 'slikto' ēdienu vai našķi.
Ar visiem šiem ēšanas traucējumiem, pirms 3 gadiem, mana jaungada motivācija piepildījās un uzsāku savu tievēšanu. Es burtiski badojos, es vingroju, sportoju pat vairākas reizes dienā. Nepilnu 3 mēnešu laikā es atbrīvojos no 30kg. Es biju tik laimīga, taču reizēs, kad 'apbalvoju' sevi ar kādu našķi manas smadzenes jau domāja kā no tā ātrāk atbrīvoties. Nē, es nekad neesmu vēmusi vai izraisījusi vemšanu. Es labprāt to būtu vēlējusies, bet kaut kā jau no bērnības zināju, ka tā nedrīkst, tā ir slikti.
Rezultātā es dabūjusi vēlamo ciparu uz svariem, bet izskats tāpat īsti līdz galam neapmierināja, taču jutos daudz laimīgāka. Tomēr žēl, ka ar visu šo ēšanu un 'ēšanas brīvdienām' ko pati sev piešķīru (ļāvu ēst un dzert visu, ko vēlos un cik daudz es vēlos), nodarīju sev gan fiziskas, gan emocionālas sāpes. Es ļoti pārdzīvoju, jo reizēm manas 'brīvdienas' ieilga, bija jāmotivē sevi no jauna. Man ļoti bieži sāka sāpēt krūškurvī, kuņģa rajonā. Reizēm bija tik neciešamas sāpes, ka nebija iespējams pieskarties sāpošajai vietai (kaut sāpes bija kaut kur dziļi).
Tā tas turpinājās gada garumā, kad svari bija mans labākais draugs. Svēros pēc katra kumosa, pēc katr tualetes apmeklējuma. Šī gada garumā saņēmu tik ļoti daudz komplimentus par izskatu, jo no XXL meičas kļuvu par S izmēra meiteni.
Pēc 'laimīgi' dzīvotā gada pieteicās bērniņš. Tieši tik traumēta visā tievēšanā biju, ka savu grūtniecību it kā izbaudīju, bet tā pat turpināju sevi nosodīt par katru apēsto kumosu, rezultātā es ēdu, ēdu, ēdu un ēdu. Pieņēmos grūtniecības laikā par 20kg. Protams, priekš manis, kas nupat bija atbrīvojusies no 30kg, šis svars bija katastrofāli liels - tā vismaz pati domāju. Bērniņam piedzimstot ļoti ātri atguvu savu svaru, bet no motivācijas ne miņas. Esmu tik tālu sevi novedusi, ka varu raudādama stumt ēdienu sevī. Man nav robežu, manam kuņģim nav robežu. Es ēdīšu tik ilgi un tik daudz, līdz man būs nelabi. Es pēc ēšanas uzkāpšu uz svariem, ieraugot, ka ir parādījies 2kg lielāks cipars kā no rīta, es atkal ēdīšu, jo esmu bēdīga.
Šobrīd ir posms, ka kādu nedēļu spēju piedomāt, neēst lielas porcijas, neēst saldumus, bet tad atkal pienāk brīvdienas. Vai pienāk kādi svētki, kāda ballīte. Un tad sākas atkal viss no gala.
Es visu problēmu apzinos, bet nespēju sev palīdzēt un pat īsti nezinu kā te var palīdzēt. Pastāstīju savu stāstu savai paziņai, kurai uzticos. Viņa pasmējās, teica, lai neizdomājot visādas problēmas, ka tas esot tikai galvā. Rezultātā, turpinu rīt ar rīšanu un mierinu, ka tā tas ir un viss ir normāli.