Brīvdabas muzejā pētnieki apgūst tradicionālo ragavu izgatavošanu

Vēstures doktore Una Bērente jau ceturto gadu strādā pie seno ragavu izgatavošanas noslēpumu praktiskas atklāšanas. Viņa stāsta, ka nedrīkst to darīt ne par ātru, ne par lēnu.

Ragavu pamatā ir jābūt labām sliecēm. Senos laikos tās veidoja no saliekta koka. Taču, lai koku saliektu, tas jākarsē ūdens tvaikos, karstuma dēļ rīkstis liecas, bet neplīst.

Una Bērente

Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja vēsturniece

"Tā ir tā saucamā sautējamā kaste. Tas ir starpelements, un šis ir katls. Katlā ir ūdens, kas vārās, uz augšu nāk tvaiks, tas ieplūst kastē."

Kokā ir viela lignīns. Tas karstajā, mitrajā gaisā kalpo kā elastīga līme. Tāpēc koks pēc saliekšanas saglabā piešķirto formu. Tā ir viegla un vēl silta.

Slieču liekšana ir svarīga, bet tā ir tikai daļa ragavu. Par dažādajiem seno ragavu veidiem ir rakstiski avoti, taču to saturs ir vispārējs. Tāpēc nepieciešama praktiskā arheoloģija.

"Es mēģinu caur šo eksperimentu atjaunot visus trūkstošos posmus. Mēs ikdienā vairs ar ragavām nebraucam. Tā kokliekšana, koku sautēšana, šī prasme ir zudusi," stāsta Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja vēsturniece.

Vēstures pētnieki arī man ļāva pielikt savu roku slieču liekšanā. Rīksts tiek ievietota iepriekš sagatavotā formā. Es veicu liecēja pienākumus, bet meistars un Unas kolēģis Jānis regulē liekšanas ātrumu.

Kārlis atzīst, – gribas steigties, bet Jānis norāda, ka tā nedrīkst un uzslavē par nesteigšanos.

Brīvdabas muzejā ir vairāku seno ragavu kolekcija. Nākotnē praktiskās arheoloģijas meistaru mērķis ir dalīties ar iegūtajām zināšanām. Paredzēts, ka arī muzeja apmeklētāji meistarklašu dienās varēs apgūt ragavu izgatavošanas knifus un noslēpumus.