Īvāns: 1991. gada barikādes ir jāatceras, jo tas ir viens no Latvijas pašapziņu veidojošiem stūrakmeņiem

Dainis Īvāns

kādreizējais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs

"Šis notikums lauza pasaules vēsturi. Būtiski, ka tieši Rīgā bija barikādes, kas bija visvairāk pārkrievotā, militarizētā galvaspilsēta Baltijas valstīs. Ja mēs toreiz nebūtu izturējuši, nebūtu visi atguvuši brīvību. Toreiz janvārī pasaules sabiedriskā doma spieda uz politiķiem, lai Baltiju atbalstītu pavisam tiešā veidā. Janvāri vajag atcerēties, jo tas ir viens no Latvijas pašapziņu veidojošiem stūrakmeņiem. Tas bija izšķirošais posms, kad pavērās visi ceļi, arī mūsu atbalstam no starptautiskās sabiedrības."

Viņš teica, ka šodien nevar iedomāties 1991. gada janvāra barikādes bez konteksta – Ukrainā notiekošā kara. "Tas, ko sākām barikādēs, tiek pabeigts Ukrainas karā. Apstākļi un ienaidnieks ir viens un tas pats," viņš norāda. Vienlaikus Īvāns uzsvēra – barikādēs cilvēki zaudēja bailes, kļuva drosmīgi, no kā nobijās ienaidnieks. Pēc viņa teiktā, ir šausmīgi, ka līdz ar karu Ukrainā Krievijas sabiedrība ļāvusi atdzimt impēriskajam nezvēram. "Vienmēr, iedomājoties barikādes, reizēm saspringstu no uzdrīkstēšanās toreiz. Cilvēki nāca kailām rokām, sargāja brīvību un demokrātiju," viņš sacīja.

Taujāts, varbūt toreiz vienkārši paveicās, viņš teica, no vienas puses, iespējams, bet, no otras puses, spēks bija milzīgs, pretiniekam ļoti grūti. "Grūti iedomāties, cik liels garīgais spēks, zibenīgums bija, kā cilvēki paspēja sapulcēties Rīgā, izveidot barikādes, kā nebaidījās no Krievijas karaspēka, tas ir fenomenāli. (..) Pretinieks redzēja, ka cilvēkos iekšā bija kas tāds, ko nevarēja nošaut, uzvarēt," viņš atminas.

Vienlaikus Īvāns pauda uzskatu, ka kādai absolūtā verdziskumā dzīvojošai tautai pat nevar ienākt prātā, ka cilvēki ir gatavi par savu brīvību atdot savu dzīvību.

Viņš teica, ka 1991. gada barikāžu atcere 2023. gadā ir sakritusi ar 150 gadiem kopš pirmajiem dziesmu un deju svētkiem – cīņas sākšanas par savu nāciju. "Jāapzinās, ka mūsu senči pirms 150 gadiem izšķīrās, ka mums būs sava ekonomika, sava kultūra, sava valsts," viņš atgādināja. Pēc Īvāna teiktā, mūsdienu cilvēkiem ir jāiet un jāsaprot, ka ikvienai paaudzei ir jāizšķiras no jauna, vai vēlamies dzīvot brīvā, demokrātiskā valstī. Tas svarīgākais, ko Latvijas pilsoņiem jāielāgo, jādomā ar savu galvu, jāsaprot, ka nedrīkst visā vainot valsti, valdību, jo mēs paši esam valsts un pirmkārt paši nedrīkstam pieļaut savu interešu pārkāpšanu, pašiem jābūt valstiski aktīviem un modriem.

Īvāns arī neslēpa, ka tā sabiedrības daļa, kas iestājās pret latviešu valodu, 1991. gada janvāra barikāžu laika Latvijā bija vēl lielāka un agresīvāka nekā tagad. Daugavpils novada domē jau janvāra barikāžu laikā bija līdzīga nostāja kā tagad. Toreiz Augstākā padome atcēla Daugavpils padomi. Arī šoreiz jārīkojas izlēmīgi, ja ir jāmaina likumus attiecībā uz pašvaldību lojalitāti pret valsti, tie ir jāmaina.

Vienlaikus viņš teica, ka ir sperti jau pozitīvi soļi – nolemts, ka skolās jābūt valsts valodai, pārtraucot nācijas diskrimināciju un ieņemot noteiktu stāju, kādai ir jābūt. Arī Rīgā krievu valodu vairs tik daudz nedzird kā kādreiz. Vienlaikus Īvāns uzsvēra – Latvijā iekšējās problēmas spējam sakārtot, ar krievvalodīgajiem nav problēmu, bet Latvijā ir Maskavas problēma.

"Pozitīvi, ka Latvijā ir laba žurnālistika, pietiekami brīva un veiksmīga. Taisnības, pateicības spēks ir svarīgākais. Jāatceras, ka esam vienas valsts cilvēki, raķetes mūs nešķiros atkarībā no valodas, mūs vieno unikālā piederība latviešu valodai, izjust unikālu misiju, ko paver latviešu valoda, latviešu kultūra," viņš atgādināja.

Latvijas tautas vairākums noteikti būtu gatavi barikādēm arī šodien, ko apliecina milzīgais atbalsts Ukrainai, kas nav rimis. Tomēr jāatceras, kamēr Ukraina nav uzvarējusi karā, varam tikai turpināt pateikties par cīņu par visu brīvību turpmāk un atbalstīt.