Kā Latvijā glabā ļoti senus kino materiālus?

TV3 raidījums "900 sekundes" skaidroja, kā tiek saglabāti pirms daudziem gadiem filmētie materiāli.

Glabātavas vadītāja skaidro, ka viņi ir tikai četri darbinieki uz visu arhīvu. Tāpēc var šķist, ka darbinieki telpas ir pametuši.

"Iedzīvotāju atnestās kinolentes sākotnēji tiek novērtētas. Mēs pārbaudām vai ir pelējums, ja ir pelējums mēs notīrīsim," stāsta Latvijas Kinofotofonodokumentu arhīva glabātavas vadītāja Ieva Vāvere.

Tikai pēc fiziskās pārbaudes tiek vērtēts materiāla saturs un lemts par to, vai pieņemt atnesto dokumentu.

"Mēs vācam visu, kas ir par Latviju. Tas, kas vienam nav būtisks, citam ir ļoti svarīgs. Mēs nevaram arī teikt – šis ir pilnīgi garām, mēs neņemsim," fondu glabātāja paskaidro, ka viņi pieņem teju visu atnesto, izņemot to, kas jau ir arhīvā, nepieņem arī, tad ja materiāls ir stipri bojāts. Pēdējos pāris gadus iedzīvotāji nes īpaši daudz materiālu.

"Tiešām nenormāls apjoms un zvana, ka nesīs vēl," bilst Vāvere.

Daudzas lentes joprojām atrodas pieņemšanas telpā, jo arhīva nedaudzie darbinieki netiek galā. Agrāk gada laikā ienāca pāris simtu, bet tagad jau tūkstoš kino un video dokumentu gadā.

"Es nezinu, kas ir noticis. Varbūt tā pandēmija lika sēdēt mājās un tīrot māju cilvēki visu atrada. Es nezinu, kas tas ir, bet mums ļoti daudz ienāk šie dokumenti un tieši no kino amatieriem," bilst Vāvere.

Vērtīgākie materiāli pirmie nonāk pie digitalizēšanas ekspertiem. Piemēram, amatierkino stāsta par trimdas latviešu gleznotājiem. Un filma ir tikai vienā eksmeplārā.

"Mums ir filmu mazgātājs, filma tiek nomazgāta. Tur noņem lielāko daļu putekļu, tad filma tiek ieskenēta un pēc tam veicam pēcapstrādi," stāsta Latvijas Kinofotofonodokumentu arhīva digitalizācijas nodaļas vadītājs Rūdolfs Henčels.

Arhīvā uzsver, ka filmas netiek restaurētas. Apstrādē tiek novērsti lielākie vizuālie un audio defekti, kas ļauj materiālu sagatavot glabāšanai un demonstrēšanai. Senos audiovizuālos dokumentus ikviens var redzēt vietnē "redzidzirdilatviju.lv".