"Es nevarēju klusēt," viņa saka. Un tieši skaļās pozīcijas dēļ tagad Krievijā viņa tiek nomelnota. Vai viņa saredz iespēju turp kādreiz atgriezties un vai maz to vēlēsies? To intervijā ar mākslinieci viņas Jūrmalas rezidencē skaidroja TV3 raidījums "900 sekundes".
Paldies, ka uzņemat savās mājās tik skaistā vasarīgā dienā.
Jā, lapas vēl nav dzeltenas, vēl viss labi.
Ukraina. Karš. Jaunā realitāte jau pusotru gadu. Un jau otrā Neatkarības diena, ko Ukraina svin kara apstākļos. Kādas pārdomas Jūsos tas raisa šobrīd?
Ukraiņi pacēla mani uzreiz pēc kara sākuma un pacēla tagad, ka festivāls ir vajadzīgs. Es sākumā negribēju runāt krieviski, bet prāts un sirds brīžiem nesadarbojas. Valoda nav vainīga, ar valodām ir tā, ka jo vairāk, jo labāk. Un tā ukraiņi arī šoreiz… Festivālu veidojām, jo vajag, lai cilvēki neaizmirst, ka karš iet. Tas turpinās.
Maskava pēdējā laikā dabū "pagaršot" savus augļus – lai arī nelieli, dronu triecieni kļuvuši par ikdienu. Zelenskis teicis, ka tas ir tikai taisnīgi. Piekrītat?
Ir šausmīgi, ka cilvēki Maskavā negrib runāt par karu, it kā kara nav. Nerunā par to, kas ir galvenais šodien. Lielākā problēma ir karš. Mēs tomēr dzīvojam tuvāk. Kad "atbrīvotāji" 40. gadā ienāca pie mums, viņi palika. Tie nav atbrīvotāji. Tāpēc saprotam, kas Ukrainā notiek.
Vienīgi – vai cilvēki Krievijā, Maskavā, tā to arī saprot vai varbūt tieši gūst sava veida "pārapstiprinājumu" propagandai, ar ko tikuši baroti, ka krieviem jau nekas cits neatlika, jo Ukraina ir bīstama un uzbruktu, ja krievi nebūtu gājuši virsū pirmie.
Propaganda pagriezīs vienmēr, un cilvēki šos sprādzienus vienkārši neņem galvā.
Kā Jūs pārdzīvojat vilšanos Krievijas cilvēkos? Īpaši tuvajos – kolēģos un bijušajos līdzgaitniekos. Vai varbūt vairs nesāp?
Es domāju, ka cilvēks ir labāka būtne. Izrādās – nauda ir svarīga. Bet nauda nav galvenais, ja runā par karu Ukrainā. Man bija viegli atteikties no naudas, jo svarīgāka ir dzīvība. Bet te ir dota komanda iznīcināt visu! Viņi uzbrūk Ukrainai, iznīcina visu, kāda psihe šiem cilvēkiem būs?
Bet klusējošā līdzatbildība? No estrādes māksliniekiem – piedot varat klusēšanu vai kara atbalstīšanu?
Par kara atbalstīšanu nav runas. Bet tā.. Būtu interesanti uzzināt, kas kuram. Kādam alkatība, kādam bailes. Visi tie iemesli ir šausmīgi. Karš ir slikti, asaras ir slikti, mēs to zinājām bērnudārzā, man nevajadzēja nodzīvot garu dzīvi, lai to saprastu – tur kaut kas ar smadzenēm nav kārtībā!
Kā Jūs tulkotu, ka kļuvāt no "naša Laima" līdz izstumtajai tik īsā laikā?
Fani paliek, tie ir pareizie, bet paziņas… jā. Es sevi mīlu par to, ka vienmēr esmu bijusi vienāda. Kad uzstājos Krievijas TV, sāku ar mušmirēm latviešu valodā un amerikāņu mūziku. Tas bija deviņdesmitajos, tā bija "naša Laima", lai gan es vienmēr biju tā pati. Man viegli dzīvot, jo vienmēr runāju vienādi. Tāpēc, ka tas ir netaisnīgi, kas tagad notiek, es atkal runāju, no sava rakstura neaizmuksi.
Šobrīd tā maksa Jūsu izvēlei bija, ka bija jāatsakās no Krievijas skatuves. Vai Jums tā pietrūkst – koncertu, saviesīgās dzīves, tikšanos, ikdienas? Jo par Latviju nereti saka – šeit ir šovs bez biznesa, šovbiznesa šeit nav!
Man sākās jauna dzīve, cita, man patīk. Sāku visu no sākuma. Braukšu uz Poliju, Izraēlu, man piedāvā tūres pa Eiropu, priekšā stāv Amerika janvārī un februārī. Krievijā visu laiku raksta, ka Krievija mani baroja, bet neko nebaroja. Mēs pelnījām taisnīgi, un no debesīm nekrita nekas.
Krievu aktrise Čulpana Hamatova patvērusies šeit, Latvijā. Kāpēc viņu pieminu… Viņa ir svešā dzimtenē un svešā šeit. Var vilkt paralēles ar Jūsu dzīvi un karjeru. Jūs tagad Latvijā beidzot esat "savējā"?
Latvijā jūtos kā mājās, tā ir mana mīļākā vieta pasaulē. Es nekad nebiju aizbraukusi no šejienes. Pusotru gadu biju Amerikā, bet pārējo…Latvija ir dzimtene.
Vai tomēr ir pieklusušas balsis, kas teica: "Tā jau tikai Krievijas māksliniece, kas vairs par latvieti"? Īpaši kopš kopš kara sākuma un Jūsu skaļās pozīcijas?
Tas nav pareizi no paša sākuma, tas ir tāds žurnālistu gājiens. Es nekad nebiju Krievijas dziedātāja. Raimonda Paula dziesmas visas bija latviski, pēc tam tulkotas krieviski. Tu runā valodā, kurā Tevi saprot – vai tā ir Gruzija, Kazahstāna, Izraēla.. Un Latvijā runājam latviski.
Vai krieviski, ja uzrunājat otrpus robežai dzīvojošos cerībā, ka varbūt kāds ieklausās?
Tāpēc daudz sniedzu intervijas krieviski, ja tikai viens sadzirdēs, tas jau ir daudz.
Latvijas valsts beidzot pieprasījusi šeit dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem pierādīt, ka zina valsts valodu vismaz pamatlīmenī. Kā vērtējat šo prasību?
Es jau par to runāju deviņdesmitajos. Vajadzēja pa velti krievu valodas nēsātājiem dot bērnudārzus bezmaksas, tādā veidā šodien jau 30 gadus vecie būtu runājuši latviski. Bet šodien… Vai vajag pensionāriem to darīt. Mēs dodam iespēju propagandistiem runāt, ka esam briesmoņi. Varbūt vajadzēja maigāk ar cilvēkiem, kuri paši uz veikalu vairs neiet. Jābūt uzmanīgākiem. Mēs esam Eiropa! Nevajag mums būt līdzīgiem Putina valdībai.
Atgriežamies pie tēmas, ar ko sākām. Ir veiksmīgi noslēdzies nu jau par tradīciju kļuvušais randiņš ar Laimu Jūrmalā – "Laima Rendezvous". To šajās dienās iespējams skatīt mūsu kanālā. Četrās dienās pulcējāt uz skatuves vairāk nekā 25 māksliniekus. Vēlreiz – galvenais mērķis šim festivālam?
Festivālu rīkoju, galvenokārt, lai cilvēki neaizmirstu, ka karš turpinās, nekas nav beidzies. Bet tā ir iespēja palīdzēt bērniem atpūsties no kara. Vācam ziedojumus. Ziedot – tas ir labi. Mums pašiem nav nekāda fonda, es negribu ar naudu saistīties, ar to nodarbojas "Ziedot. lv". Viens zvans maksā 4 eiro, tas būs priekš Ukrainas bērniem. Kamēr nesaskaries, liekas – ai nu labi.. bet, kad skaties, kas tur notiek, cik tie bērni laimīgi… Jāatceras, ka daudziem iet daudz sliktāk nekā mums.
Vai redzat iespēju kādreiz atgriezties uz Krievijas skatuves?
Pagaidām es domāju, ka tas nav iesējams. Nez vai varēšu tikt tam pāri.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
