Pļaviņš: Ukraiņu karavīri austrumu frontē ir gatavi cīnīties līdz galam

Elmārs Pļaviņš.

Aizsardzības ministrijas (AM) vecākais eksperts starptautiskās militāri reliģiskās sadarbības jautājumos

"Ukraiņu karavīros neredzēsi nolemtību vai bailes padoties. Tieši otrādi, viņi ir apņēmības pilni cīnīties līdz galam. Skatoties uz Ukrainas armiju, varam tikai mācīties. Ne velti viņi saka, ka kļūsim vēl lielāki un varenāki. Tā atkal ir cita nianse, bet no viņiem mēs noteikti varam mācīties."

Viņš teica, ka par notiekošo frontē Ukrainā sajūtas ir dažādas. No vienas puses, milzīgs optimisms, bet, no otras puses, ļoti liels nogurums un daudzu lietu trūkums, taču lielākais – cīņa par savu zemi un novērtējums būt savā zemē, pārliecība, ka jāuzvar. Savā veidā, no Dieva skatījuma raugoties, ja kāds uzbrūk tavā zemē un pret tevi cīnās nepareizā veidā, priekšrocības lielas, teica kapelāns, salīdzinot Ukrainas karavīru frontē cīņu ar Dāvida cīņu pret Goliātu, kurš arī spēja daudzas lietas paveikt.

Pļaviņš teica, ka kopā ar AM ir bijis Kijivā, Irpiņā, Bučā, vēlāk iebraukuši dziļāk frontē. Cilvēki tur jau ilgi pagrabos, neviens nevarēja pateikt, ka bērni tur to spēs izturēt. Cilvēki dzīvo sagrautās mājās, bez pārtikas, ūdens. Tomēr cīņa par demokrātiju viņiem dod spēku. Viņš pauda ticību, ka Dievs dod spēku un paļāvību šiem cilvēkiem izturēt. Ir, protams, arī tādi, kas "raud, lamā Eiropu un vāciešus", kas nedod Ukrainai tik nepieciešamos ieročus. Tomēr pārsteidzoša ir šo cilvēku spēja iet tālāk, bet tas ir ļoti noguruši. Pat sīkākās lietas, ko aizsūtam uz fronti, dod viņiem iedrošinājumu.

Civiliedzīvotāji ļoti tic un cer, kā piemēram, Slavjanskā un Kramatorskā, kur rit grūtākās kaujas, kā arī pie Bahmutas, uz Ukrainas uzvaru. Viņi tur joprojām, dzīvo, strādā un darbojas. Sestdien Pļaviņa draugs kapelāns, goda konsula dēls, sprādziena rezultātā pēc pusstundas slimnīcā devās mūžībā. Sprādzienu viņš piedzīvojis, esot frontē pie karavīriem. Lielākoties Ukrainas karavīros neredz nolemtību, vēlmi padoties, kas ir vienkārši pārsteidzoši.

Mirušajam draugam bija pusstunda laika atvadīties, un viņš draugiem, brāļiem teica: "Viss, esmu savu misiju paveicis, dodos mūžībā," sacīja Pļaviņš, norādot, ka lielā paļāvība uz Dievu dod ukraiņu karavīriem spēku.

Taujāts par mentālo veselību, Pļaviņš atzina, ka, atgriežoties mājās Latvijā, viņam nepieciešama vismaz nedēļa, ja ne divas, lai atietu no tur piedzīvotā gan garīgi, gan fiziski.

Pēc viņa teiktā, ziedojumos kritums ik pa brīdim ir novērojams, taču tad, kad tas atkal ir novērojams, drīz vien seko kāpums. Pērn, kad sūtīts ekipējums uz Doneckas reģionu, bijis tukšums kontā, bet pēc laika līdzekļi tajā atkal parādījās, tika ieskaitīti. "Paldies uzņēmējiem, kas dod lielu ieguldījumu, paldies tiem, kas ziedo savas mašīnas utt.," sacīja kapelāns.

Pēc viņa teiktā, Liepājā būvētais skūteris jau divreiz izglābis viena izlūka dzīvību, pēdējo reizi īpaši, kad Krievijas tanks mērķtiecīgi mēģināja viņu nošaut. Viens džips no Latvijas pie Bahutas vienai komandai izglāba dzīvību no apšaudes pie Bahmutas. Ātrā palīdzība ziņo, ka 50 smagi ievainotus karavīrus izveduši no frontes un viņi ir dzīvi.

"Paldies, ka cilvēki nepagurst, neraugoties uz pieaugušajām elektrības izmaksām un citu izmaksu pozīciju pieauguma," sacīja AM vecākais eksperts starptautiskās militāri reliģiskās sadarbības jautājumos.

Taujāts, ko vēl vajag ziedot, viņš teica, no vienas puses, vajag kādu ekipējumu, kam var noziedot "Uzņēmēji mieram". Vēl nepieciešama termoveļa, siltie apģērbi, jakas, siltās zeķes un pārtika. Drīzumā tiks sūtīts busiņš, ko uzņēmumi sagatavojuši un kas šo piektdien no plkst. 8-14 būs pie "Spices", lai tālāk mērotu ceļu pie ukraiņiem uz fronti. Cilvēki ir aicināti ziedot ģeneratorus, termoveļu, zeķes un citas lietas, ko var nodot busā, pēc tam Reinis Pozņaks vedīs to prom. Vēl citas mašīnas brauks uz Bahmutas reģionu.

"Būtiski ziedot, jo viņi cīnās par mūsu dzīvībām," aicināja kapelāns, atgādinot, – ne velti izskanējis, ka pēc Ukrainas nākamā potenciālā Krievijas invāzija varētu būt Baltijas reģionā.