Aptaujā noskaidrots, kā iedzīvotāji vērtē Valsts aizsardzības dienesta izveidi Latvijā

Esmu dienējis obligātajā PSRS dienestā divus gadus. Un secinājumi ir sekojoši. Pirmkārt- nav motivācijas dienēt, tas bija zemē nomests laiks. Labi, mūs sagatavoja visam kam- līdz automātismam noslīpētas darbības- kaut vai granāta pa logu, pēc sprādziena pa izgāztajām durvīm automāta kārta utt., karavīri tika pazemoti, tā panākot pilnīgu bezierunu pakļaušanos pavēlēm, cenšoties salauzt jebkuras personības izpausmes. Tas ir neatņemama jebkuras armijas sastāvdaļa. Latvijas gadījumā obligātais dienests novedīs pie tā, ka ne visi jaunieši būs lojāli valstij, un X stundā būs "šaušana mugurā" savējiem, samazināsies lojalitāte no to personu puses, kas nevēlēsies iet obligātajā dienestā, pastiprināsies emigrācija un atteikšanās no Latvijas pilsonības. Armijai ir jābūt profesionālai un jāsastāv no motivētiem cilvēkiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šodien karo nevis zobeni un pīķi, bet tehnoloģijas, kuras attīstās lielā ātrumā. Un tas nozīmē, ka šodien sagatavotais karotājs jau rīt būs jāmāca kaut kam jaunam, jo šodienas zināšanas rīt būs jau novecojušas. Rezultātā notiks nemitīga rezervistu raustīšana uz apmācībām, kas dzīvi padara nepanesamu. To esmu pieredzējis PSRS laikos, kad nolādētie "sbori" notika katru gadu, izsitot cilvēkus no normālas dzīves. Obligātas lietas lojalitāti nepalielina.

Paši jaunieši kopumā neiebilst, saprot vajadzību, visskaļāk protestē tieši vidējā paaudze-mammītes, auklītes, ka nevarēs pamperus apmainīt un zeķītes izmazgāt. Blakus tādiem aizstāvjiem, protams, ir tādi, kam vajag, lai valsts un tauta nav droša.Domāju, ka nebūtu slikti, ka izdienējušie jaunieši varētu pēc tam tūlīt iekļauties turpmākajā izglītības apguvē, jo ir cits rūdījums un attieksme, ja arī pirms tam varbūt dzīvoja pa mākoņiem.Nu būs cits rūdījums.