Covid‑19 krīze: Ja Latvija sekos Lielbritānijas piemēram par visu ieceļotāju testēšanu, tad "uzkāps uz grābekļa"

Tiesības vai liegums iebraukt Apvienotajā Karalistē ir sasaistīts ar pienākumu veikt Covid-19 testu. To šeit sauc par otrās dienas testu, jo ir jāizdara divas dienas pēc iebraukšanas datuma.

Tests ir jārezervē un par to uzreiz ir jāsamaksā jau kādu laiciņu pirms iebraukšanas Lielbritānijā. Pasūtot testēšanu, tiek nosūtīts kods – burtu un ciparu virkne. Šis kods ir ļoti būtisks, lai aizpildītu tā saukto "passenger locator form" – īpašu dokumentu, ko līdzīgu kovid pasei Latvijā.

Ja tests nav pasūtīts, nav arī iespējams aizpildīt ja nav aizpildīta šī forma – braukt Lielbritānijā nav iespēju. Aizpildīto dokumentu prasa uzrādīt jau pirms iekāpšanas lidmašīnā un dokumentu var rasīt britu robežsargi pēc ielidošanas. Viss tiktāl izklausās labi, bet pienākums otrajā dienā pēc iebraukšanas reāli veikt šo testu – nereti tiek ignorēts.

Viss, kas notiek – cilvēki nopērk testu, pasūta testēšanas vietu, lai tikai dabūtu kodu, ko ierakstīt iebraukšanas dokumentā. Ja tests netiek veikts, to izkontrolēt īsti nav iespējamu. Rezultātā vienīgie ieguvēji ir Covid-19 testu tirgotāji.

Par otrās dienas testiem der arī ātrie testi. Tos var vai nu pasūtīt uz mājām vai pats pēc tiem aizbraukt pie tirgotāja. Šos testus drīkst pasūtīt tikai pie privātuzņēmējiem. Viņiem – garantēts bizness. Un pat ja jūs pametat Lielbritāniju jau nākošajā dienā, par testu vienalga ir jāmaksā, jo citādi nevar aizpildīt ieceļošanas dokumentu.

Testu tirgotājam nav nepieciešama sava laboratorija. Galvenais – lai ir testi, ko pārdot. Un kas notiek? Sarodas dažādi kaktu kantori, kas apkrāpj cilvēkus. It kā britu valdības akreditāto testu tirgotāju saraksts, taču realitātē bijuši daudzi gadījumi, kad cilvēki par testu samaksā, bet to nesaņem.

Krāpties var arī pats ieceļotājs. Piemēram, testa kociņu pamērcē vienkārši ūdenī, jo ātrā testa rezultāts ir vienkārši jānofotografē un jāveic foto augšupielāde testa tirgotāja interneta mājas lapā. Ja ir šādas viegli īstenojamas blēdības, tad testēšanas prasības lietderība ir dziļi apšaubāma.

Turklāt, saožot, ka ieceļotājiem otrās dienas tests kā obligāta prasība, nes vieglu peļņu, tirgotāji naukaunās par vienu antigēna testa komplektu prasīt ļoti augstu cenu. Viens komplekts maksā 50, 60 vai pat 90 mārciņas. Gadās summas kas pārsniedz 100 mārciņas. Rezultātā bieži ir bijušas situācijas, ka aviobiļete uz Lielbritāniju maksā lētāk par testa komplektu.

Cilvēki iekrīt uz to, ka neprot atrast cenā zemākus piedāvājumus. Ko viņi dara? Raksta "Google" meklētājā. Un tur pirmie meklēšanas rezultāti ir tie komersanti, kas samaksājuši google par reklāmu, tie paši, kuri prasa dārgāk par Covid-19 testiem.

Nejēdzīgo sistēmu britu valdība izvēlējās, jo daudzos ieceļotājus, pat desmitiem, pat simtiem tūkstošu ik dienu, nespēj apkalpot laboratorijas.

Ko var secināt no britu pieejas, nosakot pienākumu testēties divas dienas pēc ieceļošanas? Naudu pelna testu tirgotāji. Cilvēki cieš finansiāli, jo testu cenas ir lielas. Epidemioloģiskais labums ir apšaubāms. Ieceļotāji var krāpties ar testiem un to izkontrolēt ir neiespējami. Savukārt testēt obligātā kārtā katru ceļotāju jau lidostā arī ir neiespējami, jo aviopasažieru skaits ir ārkārtīgi liels.