"Emocijām šeit nav vietas." TV3 Ziņas aizvada nakti ar frontes kareivju glābējiem – kara mediķiem
Krievijas okupantu armija vakarnakt un šorīt jau kārtējo reizi terorizējusi Ukrainas pilsētas, raidot 29 "Shahed" iznīcinātājdronus. 28 no tiem izdevies notriekt, taču atlūzas nodarījušas plašus postījumus Ukrainas otrajā lielākajā pilsētā Harkivā. Tur ziņas par vismaz septiņiem ievainotajiem. TV3 Ziņu komanda aizvadītajā naktī strādāja kopā ar kara mediķiem, kuri glābj dzīvības tiem karavīriem, kuri dienu un nakti atvaira okupantu uzbrukumus smagākajā frontes sektorā – Časivjarā. Vairāk stāsta Ieva Vārna.
Pie kara mediķiem ierodamies vakarā, kad ir jau satumsis. Agrā rītā, pirms vēl uzlēkusi saule, vai arī iestājoties tumsai – tikai tad karavīriem ir iespēja izvest ievainotos cīņu biedrus no kaujaslauka.
Šī ir slepena vieta – medicīnas postenis. Tas ir vistuvāk frontes līnijai, kur ievainotie karavīri saņem pirmo neatliekamo palīdzību, un pēc tam tiek nosūtīti uz slimnīcu ārstēšanai.
Kamēr šeit vēl ir kluss, netiek ievesti puiši no kaujaslauka, ķirurgs mums rāda rentgena uzņēmumu un to, ko dienu iepriekš izvilcis no karavīra galvas un ķermeņa.
"Šie ir lādiņu elementi, šķembas, kas lido uz mūsu karavīru galvām. Šie mazie ir no FPV dronu mestajām sprāgstvielām, un šo visu mēs izvilkām no viena ievainotā, turklāt tie bija galvā un mugurā, bet mēs veiksmīgi tikām galā. Paskatieties, cik tās ir baisas lietas, tie ietriecas ķermenī, un mums ir jādara viss, lai izvilktu ārā, neaizskarot puišu orgānus. Bija grūti, bet paveicās, ka nebija skartas artērijas – viņam paveicās, un mums paveicās."
Īsi pirms vienpadsmitiem vakarā atved puišus, kuri pie Časivjaras nokļuvuši ienaidnieka apšaudē. Šiem karavīriem ir kontūzija. Kamēr ārsti sniedz palīdzību, mediķu grupa steidz pakaļ nākamajiem. No tā sauktajām nulles pozīcijām saņemtas ziņas par smagi ievainotajiem. Ihors ir štāba vecākais mediķis, pirms kara bija bērnu pediatrs. Viņš saka – mainoties karam, mainās arī ievainojumi.
"Situācija mums vienmēr ir stabila, strādājam, esam savā vietā. Ievainojumi – tie ir atkarīgi no situācijas frontē. Tur tagad uzbrukumi kļūst intensīvāki, un arī mums palielinās pacientu pieplūdums. Lielākoties tie ir mīnu sprādzienu un FPV dronu radīti ievainojumi. Ložu ir ļoti maz, bet ir arī tādi."
Lielākā daļa šeit esošo pirms kara strādāja civilajā medicīnā. Krieviem sākot pilna mēroga iebrukumu, ārsti devās uz fronti, un viss apgūts šeit pat uz vietas.
"Es biju civilās medicīnas traumatologs 25 gadus, bet te visu ātri iemācās. Bija mācības kara hospitāļos, bet šeit tu visu iemācies vislabāk. Nav vienādu ievainojumu, katrs ir atšķirīgs, vienlaikus ievainotas dažādas ķermeņa daļas – nav vienādu ievainojumu, katru reizi ir kaut kas jauns, nepārtraukta mācīšanās kaujas apstākļos."
Karā vieglu traumu nemēdz būt, un diennaktī mediķiem nākas glābt desmitiem cilvēku dzīvību.
"Ārsti karā ir skarbi cilvēki, nelaižam emocijām vaļu, citādi mēs nevarētu palīdzēt mūsu puišiem, mums ir darbs, kas ir jāizdara. Emocijas pēc tam – mēs varam savā starpā pārdzīvot un dalīties, bet pat to mēs nedarām, katrs sevī izdzīvojam. Vairāk runājam par to, vai esam izdarījuši visu, ko varējām. Emocijām šeit nav vietas."
Tomēr ir brīži, kad arī karalauka mediķu sejās parādās sāpes. Mediķu grupa, kura pirms divām stundām devās pakaļ smagi ievainotajiem, no pozīcijām neatgriezās. Krievi raidīja kārtējos triecienus.
"Naktī evakuējām ievainotos. No nulles parasti tas notiek ar kājām, ja ir smagi ievainots, sūtām evakuācijas grupu. Ienaidnieks to parasti arī gaida, ir situācijas, kad, glābjot vienu ievainoto, iet bojā evakuācijas grupas, un neviena vien."
Par spīti šiem sāpīgajiem zaudējumiem, ārsti saka – mēs būsim blakus saviem puišiem, cik ilgi to vajadzēs. Visvairāk ir žēl par tām dzīvībām, kuras vairs atgriezt nav iespējams.
"Pateikt, ka tās ir šausmas – tas ir nepateikt neko. Man nav skaidrs, kāpēc viņi te atnāca un nogalina mūsu cilvēkus. Mēs visi ceram, ka tas viss beigsies. Esam pazaudējuši daudz cilvēku, ļoti daudzi paliks invalīdi. Ļoti daudz izpostītu ģimeņu. Tēvi ir gājuši bojā karā, un viņu sievas un bērni, kuri viņus gaida mājas, ir palikuši vieni. Un tas ir briesmīgi."
Ārstu darbs šeit frontē neapstājas ne uz brīdi, ne dienā, ne naktī – pret rītu tiek ievesti nākamie kaujaslaukā ievainotie.
"Es to teicu pirms diviem gadiem un varu pateikt tagad – nekas nav mainījies. Krievi mūsu zemei atnesa sāpes – un te sāk parādīties arī emocijas, par kurām jūs man jautājāt. Darba laikā ne – bet nekas, mēs tiksim galā. Ja jūs pievērsāt uzmanību, mums šeit ir bērnu zīmējumi visapkārt, viens mani ļoti aizķēra – nezināma meitenīte uzrakstīja: "Ticiet sev tā, kā mēs jums ticam." Tā arī ir mūsu motivācija," teic Ukrainas Bruņoto spēku mediķis, ķirurgs Tarass.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
