"Esam uzvarējuši informatīvajā karā." Saruna ar Marku Feiginu "900 sekundēs"

Marks Feigins ir izbijis Krievijas cilvēktiesību jurists, tostarp tiesā pārstāvējis lielvalsts protesta grupu "Pussy Riot", un Kremļa opozīcijas politiķis. Vēl pirms kara Ukrainā sākuma viņš sociālajā medijā "Youtube" aktīvi dalījās ar Krievijas Federācijas prezidentam Vladimiram Putinam un tā diktatūrai veltītu analīzi un kritiku video formātā. Savukārt kopš 24. februāra viņa sekotāju pulks būtiski audzis, sasniedzot nepilnus divus miljonus, ko tiešā veidā sekmējušas ik dienu publicētās sarunas ar Ukrainas prezidenta padomnieku Oleksiju Arestoviču.

Feigins intervijā TV3 raidījumam "900 sekundes" atklāj – lai arī ar Arestoviču viņam izveidojusies veiksmīga un ilgstoša sadarbība, kas aizsākās vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, abi vēl nekad dzīvē nav tikušies. "Mēs sākām mūsu tiešraides vēl pagājušajā gadā, vēl pirms kara. Aptuveni gadu pirms kara, bet precīzi nepateikšu. Taču nebija tādas iespējas mums tikties, jo es biju aizņemts ar emigrāciju un citām lietām. Karš visu saasinājis. Iespējams, ja ne karš, tad mēs satiktos, bet citos apstākļos. Viņš bija viens no mana kanāla viesiem. Bet karš, ko tur teikt, kļuvis par pamatu ikdienas ēteriem ar Oleksiju Arestoviču. Personīgi ne reizi neesam ar viņu tikušies."

Runājot par "Youtube" kanāla "Feygin Live" gūto popularitāti, Feigins stāsta – Latvija no visām valstīm, kurās viņa veidoto saturu skatās, ierindojas godpilnajā 9. vietā. Vietnes dati rāda, ka laikā no 25. septembra līdz 22. oktobrim Latvijā Feigina video skatījušies gandrīz 690 000 cilvēku. Priekšā latviešu interesei ir vēl tikai Krievija, Ukraina, Baltkrievija, ASV, Vācija, Polija, Lietuva un Izraēla.

Kā galveno panākumu atslēgu Feigins nosauc uzvaru informatīvajā karā – lai arī dažs labs viņa veidoto saturu vēlētos saukt par propagandu, tas tāda nav, jo viņš nekad par to nav saņēmis naudu, kā arī kanālā tiek atspoguļots viss, ko Feigins pats vēlas. Kremļa opozicionārs pauž – viņa un citu līdzīgu satura radītāju sniegtā informācija pat ir populārāka nekā Krievijas valsts radītā propaganda.

"Tās ir ne tik intervijas, cik sarunas. Es neesmu profesionālais žurnālists, man būtu grūti šajā lomā. Tomēr žurnālists ir bezkaislīgs, bet es neesmu neitrāls cilvēks. (..) Es esmu Putina režīma un viņa paša pretinieks. Domāju, ka galvenais sasniegums ir tas, ka mēs esam uzvarējuši informatīvajā karā, ja to tā var nosaukt. Bieži saka – mēs esam kā propaganda, taču tas tā nav, jo valsts propagandas elements ir informācijas monopols, kā arī nodokļu maksātāju nauda. Manā gadījumā tas ir apbrīnojams neatkarības kokteilis, jo man vispār neviens nekad ne viena centa nav samaksājis. Es nekad neesmu saņēmis nekādus grantus, mani nefinansē Ukrainas valdība. Mani neviens nekad nav finansējis, tāpēc mana "YouTube" platforma pieder tikai un vienīgi man. Un to, ko es gribu, to es tajā arī rādu.

Līdz ar to sanāk, ka jaunie mediji, tostarp blogošana, kļuvuši daudz pieprasītāki nekā tas, ko dara Krievijas valsts propaganda, it īpaši jau tās militārā daļa. Viņiem visiem kopumā ir mazāka vērtība – labākajā gadījumā puse no tās auditorijas, kas ir man. Kopā ar Oleksiju Arestoviču mums izdodas stāstīt par visu tā, kā tas patiešām notiek. Mūs skatās visā pasaulē, un mūsu īpatsvars informatīvajā laukā ir ļoti liels. Savukārt krievu propagandas, tostarp "Russia Today" un citu televīzijas kanālu, procents informatīvajā laukā ir absolūti niecīgs. Tāpēc es domāju, ka tieši tas ir mūsu galvenais sasniegums.

Cilvēki ir uzzinājuši par karu. Pat tie, kas iepriekš informāciju meklēja Krievijas informācijas avotos, sapratuši, ka viens krievs un viens ukrainis par karu var pastāstīt tā, kā tas ir patiesībā. Man liekas, ka tas arī ir tas, kas izskaidro mūsu darba nozīmi. Krievijai nav nekā tikpat spēcīga, ko varētu mums pretstatīt. Viņiem ir [Igors] Konašenkovs un visi propagandas stāvi  – [Vladimirs] Solovjovs, primitīvie kara žurnālisti ar viņu ksenofobiju, militārismu un ukrainofobiju," savu panākumu atslēgu skaidro Feigins.

Kremlim izmantojot kodolieročus, Rietumu atbilde būs katastrofāla. Un Putins to zina

Negūstot sev vēlamos panākumus Ukrainā un jūtot sakāvi, Kremlis laiku pa laikam mēģina izvilkt kodolieroču "kārti". Putina kodolšantāža gan joprojām tiek vērtēta pretrunīgi – vieni eksperti uzskata, ka tas ir blefs, bet otri tomēr mudina Kremļa saimnieka vārdus uztvert ļoti nopietni. Feigins taujāts, vai, viņaprāt, Putins patiesi varētu nonākt līdz kodolkaram, min – Krievijas vadītājs varbūt pat to gribētu, bet viņam apkārt stāvošajiem tas nav vajadzīgs.

"Es šajā jautājumā paļaujos uz vairākiem faktoriem, viens no tiem ir [ASV prezidents Džo] Baidens. Viņš paziņoja, ka labi zina Putinu un apzinās, ka Putins nejoko, draudot ar taktisko kodolieroču pielietošanu. Es domāju, Baidens saprot, par ko runā, jo Putinu pazīst, kā arī – ka stūrī iedzīts Putins var apsvērt kodolieroču lietošanu. Vienkārši šobrīd situācija ir tāda, ka to pielietošana pret Ukrainu neuzlabos Putina stāvokli, bet tikai pasliktinās to. Viņš līdz šim jau ir rīkojies līdzīgi – viņaprāt, Rietumiem bija jānobīstas no mobilizācijas un jāpiespiež Kijivu sākt sarunas. Tas nav noticis. Iespējams, novecošanas procesu rezultātā, viņš var uzskatīt, ka kodolieroču pielietošana ļaus viņam uzvarēt šajā situācijā. Bet manā skatījumā problēma ir cita – viņam apkārt stāvošie, kas varētu neļaut to darīt. Pats Putins varbūt rīkotos, bet apkārtesošajiem tas nav vajadzīgs," norāda Feigins.

Savukārt kas attiecas uz ASV un citu kodollielvalstu gatavību sniegt atbildes reakciju, ja tiešām nonākam situācijā, kur Kremlis iedarbina savu arsenālu, Feigins ir pārliecināts, ka atbilde būs. To apliecina sabiedroto nepārtrauktie atgādinājumi – tie pie šāda scenārija rīkosies nekavējoši. Un Putins to zina.

"Mēs paļaujamies uz ASV paziņojumiem. Esam dzirdējuši paziņojumu virkni, ka atbilde būs. Sākot ar nacionālās drošības padomnieku Džeiku Salivanu, kas intervijā sacījis, ka ir brīdinājis Krieviju par sekām, kas var iestāties gadījumā, ja Kremlis pielietos kodolieročus. Šīs sekas Krievijai būs bīstamas un pat katastrofālas. Arī pats Baidens apliecinājis, ka sekas būs. Es domāju, ka ASV atbildēs. Ar lielu varbūtību viņi varētu īstenot kādu triecienu pa Melnās jūras floti un ievest ASV militāros spēkus Ukrainas teritorijā. Iespējams, tam sekotu arī citu NATO dalībvalstu grupējumu pārvirzīšana uz Ukrainu. Es domāju, ka Kremlim tas jau ir nodots. Burtiski nodots. Rietumu atbildes plāns jau ir Putinam uz galda, tāpēc lēmums par kodolieroču pielietošanu ir tieši atkarīgs no šīm sekām. Līdz ar to viss ir aizgājis pārāk tālu, un ASV un Rietumi atbildēs uz šādu soli no Maskavas puses," nešaubīgs ir Feigins.

Baltijas valstu lielākais spēks atbalstā Ukrainai – bezierunu izpratne par Krievijas okupāciju

Jau kopš kara Ukrainā sākuma, patiesībā vēl pirms tā, Baltijas valstis un arī Polija ne brīdi nav šaubījušās – Ukraina ir jāatbalsta, tai ir jāpalīdz uzvarēt. Šo pārliecību tiešā veidā sekmējusi traģiskā vēsture ar padomju okupāciju, kuru neviens nevēlētos piedzīvot atkārtoti. Komentējot Baltijas valstu rīcību un lomu ģeopolitiskajā situācijā attiecībā pret Ukrainu, Feigins uzsver – baltiešu būtiskākais atbalsts nav materiālā palīdzība, jo kā mazās valstis tās to fiziski nemaz nespēj nodrošināt, taču tieši izpratnē par to, ko nozīmē okupācija, slēpjas lielākais atbalsta spēks, jo tas palīdz arī lielajām valstīt saprast, kāpēc Ukrainai ir jāuzvar.

"Baltijas valstu spēks nav materiālajā palīdzībā, jo Baltijas valstis – Latvija, Lietuva, Igaunija – ir nelielas valstis. Taču šo valstu apņēmība jāskatās nevis naudas izteiksmē, bet tādā politiskajā atbalstā, kas mudina pieņemt lēmumus un rīkoties bagātām valstīm: tām pašām Amerikas Savienotajām valstīm, Eiropas lielākajām valstīm, no kurām tieši ir atkarīgas ieroču piegādes. Baltijas valstis piedzīvoja padomju okupācijas periodu un patiešām saprot, ko nozīmē padomju monstrs un tagad arī pēcpadomju monstrs. Jums nekas nav jāskaidro vai jāpierāda. Tā ir teju kā intuitīva uzvedība. Un tajā ir Baltijas valstu galvenais spēks. Rietumi tomēr uztvert šo visu caur savu interešu prizmu, bet Latvijai, Lietuvai un Igaunijai nav šādu ilūziju.

Baltijas valstis zina, ko nozīmē katrs Maskavas un Kremļa solis, jo tas viss tik ļoti atgādina padomju laiku. Un tieši Baltijas valstis kopā palīdz Rietumiem ātri pieņemt lēmumus. Bez Baltijas valstu, Polijas un Lielbritānijas atbalsta Rietumi nebūtu tik apņēmīgi un izlēmīgi. Droši vien nebūtu. Viss virzītos pārāk lēni. Padomājiet paši – kad sākās karš, daudzas valstis, tostarp arī ASV, bija pārliecinātas, ka šī bēdīgi slavenā otrā pasaules armija spēs ieņemt Kijivu un Ukrainu un ka jāsāk gatavoties partizānu karam. Taču Baltijas valstis jau no paša sākuma runāja par plaša mēroga atbalstu Ukrainai un tās armijai, tostarp arī militāru atbalstu, kas ļautu ne vien aizsargāt, bet arī deokupēt savu valsti," norāda Feigins.