Jau gandrīz gadu Gruzijā un Serbijā norit protesta akcijas. Tbilisi un Belgradas ielas kļuvušas par simbolu cīņai starp cilvēkiem, kas prasa taisnīgumu un demokrātiju, un varu, kas cenšas noturēt kontroli. Kā tas viss sākās un kurp varētu novest?
Gruzijā protesti sākās pērn, kad tika pieņemts Krievijas cenzūrai līdzīgais ārvalstu aģentu likums. Drīz pēc tam – pēc parlamenta vēlēšanu ceļā pie varas nonāca prokrieviskā partija "Gruzijas sapnis". Līdz šim tā ir spējusi nostiprināja kontroli teju visos visos varas līmeņos un institūcijās.
"Šī ir "Gruzijas sapņa" vardarbība pret pašas Gruzijas iedzīvotājiem, taču galu galā zaudētāji būs viņi – valdība. Mēs uzvarēsim un nepadosimies. Šos protestus nevar apturēt, nevar apturēt cilvēkus ielās un nevar apturēt cīņu par taisnīguma," saka politiskās kustības "Brīvības laukums" dalībnieks Leva Cuckiridze.
Kustība, kas sākotnēji ir aizstāvējusi Eiropas ceļu un pilsoniskās brīvības, tagad saskaras ar arvien stingrākiem ierobežojumiem – par sejas aizsegšanu vai telts uzstādīšanu protestā draud arests. Aiz restēm nonākuši daudzi aktīvisti un neatkarīgie žurnālisti, tostarp Mzia Amaglobeli, kura šomēnes saņēma Eiropas Savienības Saharova balvu par drosmi un mediju brīvības aizstāvību.
Serbijā protestus savukārt aizsāka traģēdija – Novisadas dzelzceļa stacijas nojumes sabrukšana pērn 1. novembrī, kas laupīja sešpadsmit dzīvības.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Studenti notikušajā vaino korupciju un valsts nolaidību. Viņu protesta gājieni, kuros daži mērojuši pat simtiem kilometru, pārauguši lielākajā jauniešu kustībā pēdējos gados.
"Taisnīguma alkas, vilšanās par netaisnību un valdības pārstāvju augstprātība, institūciju bezdarbība un nogurums no visa notiekošā – tas bija galvenais impulss mums visiem, kuri šo kustību aizsākām," saka students Inas Hodžičs.
Kustība, kas sākās ar prasību pēc taisnīguma par notikušo Novisadā, tagad ir kļuvusi par izaicinājumu prezidenta Aleksanda Vučiča varai un simbolu sabiedrības vēlmei pēc pārmaiņām.
