Kopš Hersonas atbrīvošanas ir apritējuši tieši deviņi mēneši, Krievijas okupācijas spēki joprojām atrodas Dņipras upes kreisajā krastā, un Hersonas pilsēta tiek apšaudīta katru dienu un nakti. Man aiz muguras jūs redzat Hersonas administrācijas ēku, krievi to apšaudījuši trīs reizes, un šeit arī redzama vieta, kur piezemējies lādiņš. Daudzi cilvēki, nespējot izturēt krievu teroru, evakuējas, taču pilsētā ir palicis ievērojams skaits iedzīvotāju, kuri Hersonu pamest negrasās.
Hersonas ielās cilvēki ir, taču krietni mazāk nekā pērn novembrī, kad strādājām tur iepriekš. Vietējie saka – palikuši šeit vairs tikai pensionāri, kuriem nav pie kā braukt.
"Apšauda katru dienu. Man dēls ir pirmās grupas invalīds, viņam ir tik ļoti bail, ka viņš guļ, ēd un dzīvo koridora skapī. Izbraukt es nevaru, jo viņu pat nevarētu aizvest ne uz autobusu, ne vilcienu, jo viņam ir paniskas bailes, tāpēc nākas izdzīvot."
Ukrainas dienvidu pilsēta Hersona atrodas Dņipras upes labajā krastā. Kara pašā sākumā – pērn marta pirmajās dienās krievu okupanti pilsētu sagrāba. Novembrī Hersonu atbrīvoja – tagad tā ir tiešākais krievu mērķis – okupanti atrodas upes otrajā krastā un pilsētu var aizsniegt gan ar mīnmetējiem, gan artilēriju.
"Ir dienas, kad ir klusāk, ir, kad ir ļoti skaļi. Man nav bail! Visi logi ir izdauzīti un viss. Kad spridzina, skaņa ir pa visu dzīvokli. [TV3 Ziņas: Neejat uz pagrabu?] Nē, kamēr es aiziešu, raķete jau sen būs atlidojusi. Ko es varu pateikt, krievi gribēja vienkārši uzdzīvot uz mūsu rēķina, strādāt paši viņi negrib, tikai postīt. Tas arī visu pasaka. Ļoti ceram, ka viņu drīz vairs šeit nebūs. Ceram uz mūsu bruņotajiem spēkiem."
Ukrainas uzvaru šeit gaida ikviens. Deviņus mēnešus okupācijā vēl šodien atceras ar šausmām un, runājot par to, kā krievi izrīkojās ar vietējiem iedzīvotājiem, nespēj valdīt asaras.
"Pilsēta nedaudz sāk atdzīvoties, bet apšaudes neapstājas. Katru nakti, katru rītu… Šauj arī pa dienu. Viņi mērķē uz slimnīcām, skolām, bērnudārziem, veikaliem. Uz vietām, kur pulcējas daudz cilvēku. [TV3 Ziņas: Ko jūs varat pateikt par to laiku, kad šeit bija okupācija?] Es Jums teikšu tā – mēs dzīvojām kopā ar brāļa ģimeni, četrām meitām. Ziniet, kad jūsu bērni slēpjas skapī, jo no mājas nevar iziet, kad tu ej pa ielu, brauc bruņu mašīna un uz tevi mērķē – tas bija šausmīgi. Jā, tagad šauj, bet te ir mūsu puiši, tad bija šausmas."
Ņemot vērā frontes tuvumu, līdzīgi kā citās pilsētās, kuras ir pakļautas nemitīgām apšaudēm, arī šeit – Hersonā – ir izvietotas šādas bumbu patvertnes, kurās cilvēki var paslēpties un nepieciešamības gadījumā uzlādēt arī savas mobilās ierīces.
Sabombardētas ēkas Hersonas pilsētā ir teju vai uz katra stūra.
"[TV3 Ziņas: Pie Jums drīkst ieiet?] Jā. [TV3 Ziņas: No kuras puses?] Apkārt un trešā kāpņutelpa."
Arī šeit, kur uz nodeguša balkona ieraugām Tatjanu ar vīru, viņu mājai lādiņš trāpīja pirms trīs dienām. Laimīgā kārtā paši palika dzīvi, jo tonakt nebija mājās.
"Lūk, šeit jau mēs esam drusku attīrījuši," rāda Hersonas iedzīvotājs Valērijs.
Krievu armija šai ģimenei ir atņēmusi visu – pēc Kahovkas HES spridzināšanas plūdi pilnībā izpostīja viņu vasarnīcu, tagad okupantu raķete iznīcināja dzīvokli. Sirds sāp, bet viņi sola rokas nenolaist.
"[Hersonas iedzīvotāji Tatjana un Valērijs]: Redziet, kāda mums te "forša" klausule. Izkususi. [TV3 Ziņas]: Labi, ka Jūs varat vēl pasmieties. [Hersonas iedzīvotāja Tatjana un Valērijs]: Bet, kas mums cits atliek? Mēs jau paraudājām. Es neraudāju, kad man šo paziņoja. Es raudu, kad sāk izteikt līdzjūtības, žēlot. Paskatieties, kādas mums rokas, darba rokas, mēs strādājam. Paldies Jums bērni, esiet Jūs arī uzmanīgi, saudzējiet sevi," uz atvadām novēl viņi.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
