Karavīri Donbasā TV3 Ziņām: Kurš cits, ja ne mēs? Savu zemi krieviem nedāvināsim
Agresorvalsts Krievijas vadonis Vladimirs Putins pagājušajā nedēļā paziņoja, ka Ukrainas austrumus – Doneckas apgabalu Maskava savākšot jebkurā gadījumā. Ja ne sarunu ceļā, tad kaujas laukā. ASV kara institūta analītiķi aplēsuši, ka pie esošajiem tempiem, visa Donbasa sagrābšanai krieviem vajadzētu vēl vismaz trīs gadus. Tikmēr ukraiņu karavīri frontē saka – lai pat necer! Lai cik smagi nebūtu, dāvināt savu zemi nevienam negrasās.
Ar karavīriem Donbasa frontē TV3 Ziņu reportiere Ieva Vārna. Šie karavīri strādā ar ASV ražojuma radaru sistēmu, proti, viņi redz katru okupantu palaisto lādiņu vai raķeti.
"Šī ir mūsu programma, mūsu antena fiksē, kad ienaidnieks atklāj uguni, piemēram, redzat, no šejienes viņi izšāva, un mēs redzam arī, uz kurieni aizlidoja. Šorīt no rīta 45 lādiņi tikai uz Kostjantinivku vien. [..] Redzam ienaidnieka artilēriju, reaktīvās raķešu sistēma, piemēram, no kuras vietas šauj uragani, tornado un smerči. Tātad, ieraugam, no kurienes viņi šauj, šīs koordinātas uzreiz nododam štābam, un mūsu artilērija sūta viņiem atbildes sveicienus," stāsta Ukrainas Bruņoto spēku karavīrs Pavlo.
Pavlo saka – pēc gandrīz 11 gadiem Donbasa aizsardzībā nav nekādas ticības krieviem, viņi šeit atnākuši postīt un nogalināt.
Viņu taktika ir vienkārši iznīcināt, iznīcināt pilnīgi visu. Mēs redzam, ar kādu intensitāti viņi raida šāviņus uz mūsu pozīcijām un cilvēkiem. Viņiem nav vajadzīgas mūsu pilsētas – ne Slovjanska, ne Kramatorska. Te būs tas pats kas ar Bahmutu, Avdijivku, Pokrovsku un citām mūsu pilsētām, kuras ir noslaucītas no zemes virsas. Es viņus par cilvēkiem neuzskatu
Kopā ar 56 gadus veco Pavlo šajā ekipāžā ir Serhijs – viņam ir 25 gadi, un bruņotajiem spēkiem puisis pievienojās uzreiz, kad krievi sāka pilna mēra iebrukumu Ukrainā.
"Šo gadu laikā esmu piedalījies Volnovahas aizsardzībā, tas bija 2022. gads, pēc tam Avdijivka, tur mēs bijām gandrīz gadu. Pēc tā, ko esmu šo gadu laikā redzējis varu pateikt, ka viņiem varbūt interesē teritorija, bet viņiem ir vienalga uz cilvēkiem. Viņi saka, ka esot atnākuši aizstāvēt krievvalodīgos. Kas ir šie krievvalodīgie? Tie, kurus viņi šeit ieveda pēc Otrā pasaules kara, kad mūsu cilvēkus piespiedu kārtā izveda no valsts? Vai tie, kurus te ieveda pēc tam, kad mūsu cilvēkus holodomorā vienkārši nomērdēja badā. Krievi cilvēkiem atnes milzu nelaimi, mums katra dzīvība, nav nozīmes karavīrs, civilais ir svarīga, bet viņiem cilvēks nav nekas," saka Serhijs.
Fronte nevar gaidīt, tā nestāv uz vietas, un vīri šeit katru dienu un nakti atvaira okupantu uzbrukumus. Kad vaicāju viņiem par miera sarunām – vīri nosmejas un saka – no Maskavas puses tā tikai tāda pļāpāšana, nekādu mieru viņi nevēlas.
Mūsu prezidents piedāvāja iesaldēt frontes līniju, kāda tā ir tagad un sēsties pie sarunu galda, viņi no tā atsakās. Viņiem to nevajag. Tāpat kā raida raķetes pa civiliedzīvotājiem, tā tas arī turpinās. Es gribētu, lai cilvēki saprot to, ka mūsu Ukrainā katru nakti no krievu uzbrukumiem iet bojā cilvēki. Vai tā ir Kijiva, Ļviva… vienalga. Katru rītu kaut kur ir kāda ģimene, kas vairs nepamostas pēc šim uzbrukumu naktīm. [TV3 Ziņas: Kāda ir Jūsu motivācija?] Kāpēc es esmu te? Kurš cits, ja ne es? Tā bija mūsu devīze desanta spēkos. Ir gājuši bojā daudz mani cīņu biedri, un es atceros šīs sāpes un katru zaudējumu, viņu dēļ es nevaru atļauties apstāties, mans pienākums ir būt šeit kopā ar vīriem.
Un atkāpties, atdot Donbasa zemi okupantam, šeit neviens nav gatavs.
"Šī ir mana zeme, mana valsts, te ir dzimusi mana sieva, mani bērni, es negribu, lai tie nelieši aiziet līdz manām mājām, manai pilsētai. Negribu, lai manā mājā ienāk okupants un māca, kā man dzīvot. To nevar pieļaut. Tomēr dzīvojam 21. gadsimtā, civilizētā pasaulē. Mēs visi gribējām attīstīties, augt, bet tie pamuļķi izdomāja pakarot. Viss būs labi, viss būs Ukrainai, mēs turamies, mums jau nav citu variantu," saka Pavlo.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
