Krievu okupanti pastiprina centienus sagrābt stratēģiski svarīgo Kupjanskas pilsētu

Harkivas apgabals – Kupjanskas virziens Urainas austrumos – viens no frontes posmiem, kur krievi pēdējās nedēļās pastiprinājuši centienus pārraut Ukrainas aizsardzības līnijas. Par laimi neveiksmīgi, taču situācija šeit joprojām smaga.

Pārvietošanos frontē apgrūtina arī laikapstākļi, mēģināt izbraukt pa laukiem un pozīcijām ir ārkārtīgi liels pārbaudījums, par to pārliecinājās arī pati TV3 Ziņu žurnāliste Ieva Vārna, dodoties pie karavīriem, kuru darbs pārsvarā paliek nevienam neredzams.

Antons ar savu ekipāžu strādā ar ASV ražotu mobilo pretartilērijas radaru.  Šī iekārta uztver ienaidnieka lielgabalu, reaktīvo raķešu sistēmu un citas līdzīgas tehnikas atrašanās vietu un koordinātes no kurienes tās raida triecienus.

"(Jaut: Kā jūs strādājat, kādi ir jūsu uzdevumi?" Mūsu galvenais uzdevums ir palīdzēt mūsu artilērijai, redzam, no kurienes strādā ienaidnieka artilērija, un redzam arī savu, bet mūs, protams, interesē okupantu – kad viņi palaiž lādiņus, mēs to redzam, redzam koordinātas un tās uzreiz nododam mūsu artilēristiem. Tāpat mēs varam koriģēt mūsu artilēriju – redzam, vai lādiņš trāpīja ienaidnieka artilērijai, raķešu sistēmām, mīnmetējiem, un mūsējie var šaut, kamēr redzam, kad okupantu tehnika ir iznīcināta," skaidro Ukrainas Bruņoto spēku karavīrs Antons.

Antons stāsta – krievi veic uzbrukuma operācijas ne tikai lielās kājnieku grupās, bet paralēli uzbrūk ar visa veida bruņojumu.  Kupjanska, kas krievu okupācijā jau bija no pērnā gada februāra beigām līdz septembrim –  ir ļoti svarīga stratēģiska pilsēta, jo šeit ir augstienes, kuras ieņemot okupantiem ļautu virzīties uz priekšu.

"Kupjanska ir startēģiski nozīmīga, tur ir dzelzceļa līnija, tas viņiem ir vajadzīgs, lai apgādātu savas vienības ar bruņojumu, lādiņiem un visu citu. Kupjanskas virziens šobrīd ir ļoti smags – mūsu kājiniekiem ir ļoti smagi. Lai jūs saprastu, uz vienu mūsu karavīru ir simts krievi. Ja mūsējie stāv divi līdz pieci tūkstoši, viņi būs 30 līdz 35 tūkstoši, un, lai tādos apstākļos kaut nedaudz pavirzītos uz priekšu, ir ļoti smagi. Ja mūsējie atgūst kādas pozīcijas, ir smagi tās noturēt, jo krievi sāk šaut ar visu, kas viņiem ir – ne tik daudz dzīvais spēks – bet tanki, mīnmetēji, artilērija, lidmašīnas. Lidmašīnas ir pats briesmīgākais – ja artilērijas lādiņu vēl var dzirdēt, no lidmašīnas neko tu nedzirdi. Es to esmu pārdzīvojis – pa mums atlidoja no lidmašīnas palaista raķete, es vienīgais brīnumainā kārtā izdzīvoju," situāciju raksturo Antons.

Gada nogalē, domājot par jauno gadu, šeit par visu visvairāk vēlas ātrāku uzvaru, mierīgas debesis un atgriezties mājās pie saviem mīļajiem.

"Vispirms jau gribētos, lai tas viss beidzās. Otrs – lai kaut dienu nebombardētu mierīgos iedzīvotājus. Labi, mēs te būsim un turpināsim to visu turēt, pārdzīvosim, bet kāpēc jācieš mierīgajiem iedzīvotājiem? Katram mums ir ģimene, bērni, ir smagi, katru reizi, kad te kaut kas mums garām aizlido, tas var piezemēties kādā mājā. Nevaram nekādus plānus būvēt nākotnei, jo neviens mēs nezinām, cik tas ilgi turpināsies. Gribas mājās," neslēpj Antons.