Latvijas kapelāns sniedz atbalstu Ukrainas karavīriem frontē
Mēs, šeit dzīvojot labklājībā, nevaram iedomāties, kāda dzīve, kad virs galvas nemitīgi lido raķetes un karš atņem pilnīgi visu, kas dzīves laikā lolots – tā atgriežoties no Donbasa frontes saka Latvijas ilggadējais kapelāns Elmārs Pļaviņš. Nupat viņš ceļā aizsūtīja kārtējo palīdzības kravu kara plosītās valsts cilvēkiem un karavīriem.
Pārtika, apģērbs, dažādas armijas preces dodas ceļā uz Ukrainas smagākajiem frontes posmiem Hersonas un Donbasa reģioniem. Straujiem soļiem tuvojoties ziemai, šīs visas lietas ir ārkārtīgi nepieciešamas, lai kara plosītajā valstī izdzīvot varētu kā civilie iedzīvotāji, tā Ukrainas aizstāvji.
"Šeit jau ir pamatā drēbes – zābaki, segas, viss nepieciešamais, kas vajadzīgs cilvēkiem, kas ir palikuši uz ielas, bez mājām, un otra krava paralēli – makaroni un auzu pārslas. No pagājušas kravas, kur cilvēkiem aizveda divas, trīs dienas nebija ēduši – viņi teica, ka beidzot no Baltijas valstīm – it kā mazas lietiņas, bet ļoti, ļoti nepieciešamas," saka NBS vecākais eksperts starptautiski militāri reliģiskos jautājumos Elmārs Pļaviņš.
Elmārs pats nupat atgriezies no Ukrainas karstajiem punktiem, kur ticies ar karavīriem, kas par Ukrainas un visas Eiropas brīvību ar krievu okupantiem cīnās frontes pirmajās līnijās. Viņš saka – par spīti visiem kara noziegumiem un terorismam, ko Krievija veic Ukrainas zemē jau nupat astoņus mēnešus, karavīru un arī mierīgo iedzīvotāju iekšējais gars un cīņasspars ir nesalaužams.
"Tas, ko es tur redzēju, nepārrauktas sirēnas, psiholoģisks spiediens no teroristiem, Putina cilvēkiem, bet tai pašā laikā; es saskatīju – varbūt es esmu pārāk liels optimists, bet saskatīju cilvēkos to vēlmi izdzīvot un lielu optimismu savā veidā karavīriem un izcīnīt uzvaru līdz galam. Jo vairāk viņus spiež, jo vairāk sagrupējas, un šis mērķis iet līdz galam, nav pazudis. Jo vairāk viņus sit, jo vairāk viņi kļūst nikni, tas iedrošinājums, kuru varēju viņiem sniegt jau šajos karstajos punktos, kur pabiju – kopš kara sākuma tur nebija bijis tik bīstami, izaicinājumiem pilni, bet viņi bija pateicīgi, ka no mazās Latvijas tik daudz palīdzam."
Vaicāts, kā pašam emocionāli ir atgriezties mājās, kapelāns, par spīti savai vairāk nekā 25 gadu pieredzei bruņotajos spēkos, tostarp strādājot ar karavīriem Irākā, Afganistānā, saka – ir grūti atjēgties, bet vienlaikus, redzot savām acīm šīs kara šausmas atkal un atkal, jāpateicas par to, ka mēs šeit Latvijā varam dzīvot mierā.
"Viņi cīnās par mums, lai mēs dzīvotu mierīgi, es pat nevaru iedomāties, ka mums tādiem apstākļiem būtu jāiet cauri. Pārsteidzoši, kā tie cilvēki var aklimatizēties, nepārtraukti dzīvojot zem spiediena. Es šorīt gāju uz vilcienu, tad staigāju pa Rīgas ielām. Es te varu staigāt, elpot, priecāties. Man nav jādomā, ka man kāds drons vai raķete uzlidos uz galvas. Mums ir jānovērtē tas, kas mums ir, un mums ir jāpalīdz," pauda NBS vecākais eksperts starptautiski militāri reliģiskos jautājumos.
Nupat atgriezies, bet jau kopā ar uzņēmējiem ar jaunu sparu vāc ziedojumus, lai pēc iespējas vairāk atbalstītu Ukrainas brīvības cīnītājus frontē. Kopā ar "Uzņēmējiem mieram" – tiek koordinēts, kādas preces un tieši kuros kara iznīcinātajos punktos ir jāsūta.
Mēs esam kļuvuši par tiltu starp uzņēmējiem un Ukrainas civilajiem un militārajiem, palīdzot kravā atrast vislabāko un efektīgāko galamērķi, lai nebūtu tā, ka ziedojumi izšķīst, bet atrodam tās vietas, kur tas ir visvairāk vajadzīgs.
"Man vienu nedēļu vajag, lai atietu. Mani iedrošina šie zvani no karstajiem punktiem – ar prātu aptverot, protams, tad var ielaist bailes, nedrošību un tad tu vairs negribi braukt. Bet visai drīz jau es domāju braukt atpakaļ, es tikai to skaļi nesaku," atzīst NBS vecākais eksperts starptautiski militāri reliģiskos jautājumos.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
