Limanas iedzīvotāji ir noguruši no kara, taču negrasās atteikties no neviena centimetra Ukrainas zemes

Ar Ļubas kundzi TV3 Ziņas iepazinās 2022. gada oktobrī, dažas dienas pēc tam, kad Ukrainas Bruņotie spēki Limanas pilsētu atbrīvoja no Krievijas okupācijas. Viņas mājas jau divus gadus tagad ir šis pagrabs, jo viņas dzīvoklis pilnībā iznīcināts okupantu triecienos.

Ugunsgrēkā sadedzis ne tikai dzīvoklis ar visu iedzīvi, bet arī atmiņas par mierīgu dzīvi: "Viss ir sadedzis, visi mani diplomi, darba grāmatiņa, citi vaicā, vai man to vajag… Ziniet, vajag, nevajag, bet tās visas ir atmiņas. Pase un pensijas grāmatiņa man ir palikusi, viss pārējais sadega. Visas manas dārgās grāmatas, mana bibliotēka. Man bija daudz fotogrāfiju, tikai pāris ir palikušas. Draudzene vaicāja, lai parādu dēla bildes, bet nav man vairs to, un dēls ir apglabāts Kijivā. (TV3: Viss būs labi!) Protams, saulīt! Viss būs labi."

Limanas pilsēta krievu okupācijā bija trīs mēnešus, Ukrainas spēki to atbrīvoja 2022. gada 30. septembrī. Taču joprojām pie Limanas notiek smagas kaujas, un šis ir viens no frontes virzieniem, kur Krievijas armija veic pastiprinātus uzbrukumus. Ņemot vērā frontes tuvumu, vietējās varasiestādes nopostīto pilsētu vēl neatjauno, frontes līnija no šejienes ir vien desmit kilometri.

Lai namā dzīvo arī Antoņina, viņai paveicies nedaudz vairāk – dzīvoklis nenodega. Dzīvesvietā gan nav logu un no sabombardētā jumta tek ūdens: "Tā es te dzīvoju, šeit man ūdens sildās un pie viena dzīvokli silda. Te ir balkons, un šodien saule dzīvokli silda. Tāpat no jumta tek ūdens. Jā, redzat, šeit tek un tualetē viss gāžas."

Par spīti smagajiem apstākļiem viņa prom braukt vairs negrasās, okupācijas laikā bija devusies bēgļu gaitās, bet atgriezās: "Es biju pagrabā, pēc tam 22. maijā izbraucām. Krievi tuvojās, mans dēls ir bruņoto spēku karavīrs, man bija bīstami šeit palikt, novembrī atgriezos. (TV3: Kur jūs bijāt?) Dnipro un Itālijā. (TV3: Bijāt prom un tomēr atgriezāties?) Jā, mēs nekur neesam vajadzīgi. Ir smagi – vecu koku nepārstādīsi. Ja vēl jauns cilvēks, tad var iekārtoties, atrast darbu."

Šeit neviens neslēpj, ka ir noguruši no šī kara, bet vienlaikus neviens nav gatavs atteikties no neviena centimetra Ukrainas zemes, tāpat kā šeit neviens nespēs piedot par nogalinātajiem bērniem, sirmgalvjiem, ģimenēm.

"Paskatos ziņas, mūsu bērnus nogalina, es nezinu. Es it kā esmu ticīgs cilvēks, Dievam ticu, bet kā var pieļaut, ka šo eņģelīšus nogalina, viņi neko sliktu nav nodarījuši, kā tā var pieļaut, ka nogalina mūsu bērnus? Ko lai jums saka, esam noguruši no šī kara, bet savu zemi es negribu nevienam atdot. Uz šīs zemes esmu visu savu dzīvi nodzīvojusi, te ir manas saknes, vecāki apglabāti, kā? Te viss ir mans, es pat šeit elpoju – lai arī smagi, bet elpoju brīvību savā, Ukrainas zemē," saka Antoņina.