"Ļoti precīza, labi strādā." Kaujās pie Bahmutas ukraiņiem palīdz ASV ražotas haubices
Simboliski nozīmīgās Bahmutas rajonā turpinās smagas kaujas pie tieši pirms mēneša atbrīvotās Kliščijivkas. Saņemtas ziņas, ka Ukrainas karavīriem izdevies krievus atspiest atpakaļ pie nozīmīgā ceļa uz Horlivku, kas paver ceļu uz Bahmutas pilsētu. Kaujās nenovērtējamu atbalstu dod Rietumu tehnika, jo īpaši ASV pašgājējhaubices, kuras ir pārāk viltīgas krievu artilērijai.
Ukraiņiem ir izdevies sasniegt būtisko šoseju, kas ved uz Bahmutu. Krievu kanālos ir vērojama neliela panika par to, ka okupantiem ir nācies atstāt pozīcijas pie dzelzceļa līnijas. Šī ir stratēģiski nozīmīga vieta, lai ukraiņi varētu turpināt kustību uz priekšu Bahmutas pilsētas virzienā.
Vienlaikus gan ukraiņi neslēpj, ka krievi arī šeit teritorijas ir pamatīgi nomīnējuši. Arī laikapstākļi var apgrūtināt strauju krievu aizsardzības pozīciju pārraušanu šeit. Otrdien TV3 Ziņas devās uz pozīcijām, un daudzviet pēc vakardienas lietiem ar apvidus automašīnu izbraukt bija grūti, nemaz nerunājot par bruņutehniku.
TV3 bija pie karavīriem, kuri strādā ar ASV ražojuma par "Paladin" sauktajām pašgājējhaubicām, kuras Ukrainai piegādājušas dažādas valstis – Itālija, Čehija, Austrija un citas. Karavīri slavē šo artilērijas sistēmu par tās spēju ātri atstāt apšaudes vietu un tādējādi izvairīties no ienaidnieka pretšāvieniem. Visintensīvākajā karadarbības periodā viena haubice izšauj pat līdz 120 šāviņiem dienā.
Karavīri mums rāda apstākļus, kādos artilēristu ekipāža dzīvo, kamēr atpūšas no kaujas uzdevumiem. "(TV3: Buržuiku uzstādījāt?) Jā, lūk, buržuika jau ir uzlikta, tomēr, kad ir dūmi, tā uzsilst, un, ja lido drons, ar termokameru var redzēt, ka šeit ir cilvēki, tad orki sāk šaut par mums. (TV3: Lūk, peles arī jums te dzīvo.) Peles, jā tie ir mūsu draugi, drusku kaitinoši, bet draugi. (TV3: Žurkas arī jums te ir?) Jā, kā kaķi, es jums, goda vārds, saku. (..) Tagad viņu ir vairāk, jo te ir silts un ir ēdiens, tā nu mūsu mazie astainie draugi nāk pie mums," stāsta Ukrainas Bruņoto spēku tanku bataljona karavīrs Ihors.
Atpūsties gan ilgi nesanāk, jo, kamēr TV3 Ziņu filmēšanas grupa ir šeit, viens pēc otra pienāk kaujas uzdevumi sniegt uguns atbalstu kājniekiem frontes priekšējās līnijās.
TV3 Ziņas bija kopā ar Ukrainas Bruņoto spēku karavīriem, kuri ar amerikāņu pašgājējhaubici sniedz atbalstu kājiniekiem virzībā uz priekšu pie Kliščijivkas Bahmutas rajonā.
ASV dāvinātajām pašgājējhaubicēm "M109", kas sauktas arī par "Paladin", ir bijusi liela nozīme Ukrainas pretuzbrukumā gan dienvidos pie Robotīnas-Verbovas, gan arī pie Bahmutas tās turpina apliecināt savu efektivitāti. "Paladin" spēja ātri mainīt atrašanos pēc šaušanas ir padarījusi tos par izaicinājumu ienaidniekam.
"Mēs strādājam uz "M109″, mūsu partneru atsūtītā pašgājējhaubice, ļoti precīza, labi strādā. Protams, ka plīst kā jau visa tehnika, bet saremontēt nav grūti, esam to jau iemācījušies. Puiši ir apmierināti, kā tā strādā, visu zina. (TV3: Cik lādiņu dienā izšaujat?) Dienā no 90 līdz 120 lādiņi, ja ir mazāk darba, tad 50, 60. (TV3: Paši redzam, ka puiši bez apstājas nes smagos lādiņus.) Jā, puiši strādā, cenšamies mainīt viņus. Viņi ir motivēti, zina, kas stāv aiz viņiem – sievietes, bērni, mūsu Ukraina," norāda Ihors.
Darbs šeit notiek bez apstājas, puiši saka – "kājiniekiem vajag atbalstu, mums atpūtu nevajag". Galvenais, ka ir lādiņi, un ar tiem šeit, par laimi, problēmu nav.
Serhijam nupat palika 20 gadu, viņa uzdevums ir uzstādīt koordinātas ienaidnieka atrašanās vietai. "Šeit uzstādu stobra augstumu, šeit koordinātas, kurā virzienā strādājam," viņš rāda.
Kad Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, puisim bija vien 18 gadu. Šī vairāk nekā pusotra gada laikā viņš ar savu brigādi piedalījies smagākajās kaujās Ukrainas zemes atbrīvošanā.
"Sākumā es biju pie Kijivas, tad Krivirihā, pēc tam brigāde nosūtīja uz Vāciju mācīties uz "Paladin" haubicēm, ar kurām strādājam jau gandrīz divus gadus. No mācībām uzreiz uz Hersonu, un pēc Hersonas mūs atsūtīja šeit uz Doneckas apgabalu. (TV3: Cik ilgi mācījāties Vācijā?) Divas nedēļas, tās bija paātrinātās mācības, jo jau bija jāsaņem tehnika un jāaizstāv sava valsts," saka Serhijs.
Puisis neslēpj, ka situācija ir smaga, bet virzība uz priekšu pamazām, bet notiek. Un katram šeit frontē esošajam ir savs stāsts, kāpēc vēlas ātrāk no savas zemes izdzīt krievu armiju: "Ļoti smagi, ir grūti izrauties, bet mēs cenšamies, ceram pēc iespējas ātrāk aiziet līdz mūsu valsts robežai un tad jau iet pensijā. Ļoti daudz viņu te ir, savilkuši artilēriju, ir ļoti skaļi. Es pat nezinu, kā nosaukt to, ko viņi dara bez lamuvārdiem. Es cīnīšos ar visiem spēkiem, līdz pēdējam. Man ir tāds stāsts, kad es parakstīju līgumu, biju kopā ar draugu. Viņam arī bija 18 gadu, uzaudzis Mariupolē. Kad sākās pilna mēroga traģēdija, viņš cīnījās tur, un, cik es zinu, jau no kara sākuma viņš ir gūstā. Es sev esmu apsolījis, kamēr viņš ir tur, es turpināšu cīnīties."
Uzdevumus puišiem uz brīdi nācās pārtraukt un drošības apsvērumu dēļ patverties blindāžā. Krievu okupanti sāka medīt viņus ar savu artilēriju, bet, par laimi, lādiņi krita tālu no mums.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
