Ļvivā medicīnas centrs palīdz atgūt emocionālo spēku pēc kara šausmām
Krievijas uzbrukumos Ukrainā pēdējās diennakts laikā nogalināti vismaz pieci cilvēki. Pēc jaunākā uzbrukumu viļņa, kas izraisījis elektroapgādes traucējumus visā valstī, Ukrainas prezidents Zelenskis runājis pa tālruni arī ar ASV prezidentu Trampu. Karš posta ne vien infrastruktūru un nogalina, bet arī atstāj neizdzēšamas sekas cilvēku prātos.
Ļvivas klīnika ir daļa no Nacionālā rehabilitācijas centra, kur pēdējo četru gadu laikā palīdzību saņēmuši vairāk nekā 24 tūkstoši cilvēku — gan karavīri, gan civiliedzīvotāji.
Klīnikas psihiskās veselības nodaļas vadītājs stāsta – kara sekas nav redzamas tikai slimnīcās vai kaujas laukos, tās bieži vien burtiski iegravējas cilvēku apziņā, izjaucot emocijas, atmiņu un pat smadzeņu dabisko spēju atjaunoties.
"Četru gadu laikā mēs esam sapratuši, cik milzīga nelaime slēpjas aiz šiem skaitļiem. Tas ir milzīgs cilvēku skaits. Karš ir iznīcinājis viņu smadzenes, sarāvis nervu savienojumus, izpostījis neironus. Un tagad mums jāatrod visefektīvākie, kvalitatīvākie un vienkāršākie veidi, kā atjaunot šo neiroplastiskumu un neiroģenēzi."
Medicīnas centrs īpašu uzmanību pievērš tam, lai cilvēki pēc pārdzīvota šoka un stresa pakāpeniski spētu atgūtu emocionālo līdzsvaru un pielāgotos dzīvei no jauna.
Viens no klīnikas pacientiem ir 25 gadus vecais Artems, kas Krievijas gūstā pavadījis vairāk nekā tūkstotis dienas jeb trīs gadus. Kopš atgriešanās mājās viņš no jauna mācās koncentrēties, saglabāt iekšējo līdzsvaru un sajust emocijas. Gūstā viņš bija spiests no tām pilnībā atteikties, lai izdzīvotu.
"Es gandrīz vairs nejūtu mīlestību. Pirmā tikšanās ar ģimeni bija jau nākamajā dienā pēc atgriešanās. Mēs aizbraucām pie viņiem — visi bija ļoti priecīgi mūs redzēt un arī es biju priecīgs, taču iekšēji nejutu neko. Trīs gadus biju gaidījis šo brīdi, iztēlojies to atkal un atkal, dažādos veidos — tikai ne tā, kā tas notika patiesībā. Es vienkārši stāvēju. Man bija žēl ģimenes, ka izskatījos vēss un atturīgs, bet patiesībā es tiešām neko nejutu."
Vēl viens šīs klīnikas pacients ir karavīrs Valentīns Oleksijenko, kuru smagi ievainoja pie Kupjanskas.
"Mums teica – "viņš neizdzīvos, nenodzīvos pat dienu, visu atlikušo mūžu būs gulošs. Es tam neticēju. Zināju, ka kopā, ar kopīgiem spēkiem, mēs panāksim labāku rezultātu."
Ar sievas, ārstu un ģimenes atbalstu Valentīns soli pa solim atgūst spēku. Viņu iedvesmo dzīvesbiedre, bērni un mīlestība pret dzīvi, kā arī vēlme pierādīt sev un citiem, ka nedrīkst padoties — dzīvot var jebkuros apstākļos. To, ko viņš veselības centrā mācās, Valenīns demonstrē ēdot dzimšanas dienas kūku.
"Lūk, jums pielāgotās metodes. Par dakšiņu — ja ēd, tad šai dakšiņas daļai jābūt smagākai par kātu, jo es to nevaru noturēt. Nezinu, kā tagad ēdīšu… Jā! Garšīgi!"
Centra speciālistiem katrs atgūts solis vai smaids apliecina, ka dziedināšana ir iespējama. Tiesa nevis atgūstot cilvēku tādu, kād viņš bija pirms traumas un kara, bet iemācoties dzīvot no jauna jaunajos apstākļos.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
